Dabas parka "Daugavas ieleja" aizsargājamā teritorija minēta Indriķa hronikā kā sen apdzīvota, tāpēc parkā aplūkojamas gadsimtiem senas vēstures liecības un ļoti retas augu un dzīvnieku sugas.
Lai sniegtu plašāku priekšstatu par dabas parka bagātībām, apmeklētājiem ir izstrādāti dažādi pastaigu taku maršruti.
Dabas parka teritorijā atrodas vairāki valsts aizsardzībā esoši kultūras pieminekļi, piemēram,
- Aizkraukles pilskalns,
- Lejasžagaru kapulauks,
- Aizkraukles pilsdrupas pie Karikstes upes ietekas Daugavā u.c.
"Daugavas ieleja" iekļauta Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000".
Aizkraukles pilskalns, 13.gs Aizkraukles senbaznīcas vieta
Aizkraukles pilskalns atrodas Daugavas labajā krastā, lejpus Aizkraukles baznīcai. Pilskalns ierīkots Daugavai paralēlā kalnā, kas par 40 m paceļas virs upes līmeņa.
Ar platu un dziļu grāvi pilskalns ir pārdalīts divās daļās. Abu kalna daļu plakumu galos izveidoti aizsargvaļņi, bet nogāžu augšdaļas pastāvinātas ar terašu palīdzību.
Pilskalna lielāko plakumu ieloko no laukakmeņiem mūrētas sienas paliekas. Starp pilskalnu un Daugavu atrodas Aizkraukles senpilsēta, kur ir arī Aizkraukles 13.-17. gs. mūra baznīcas drupas un kapsēta.
Arheoloģiskajos izrakumos (1971-1976, vadītājs V. Urtāns) konstatēts, ka agrākās atrastās senlietas attiecas uz I g.t. p.m.ē., bet mūra siena pilskalnā veidota 13. gs. sākumā. Aizkraukle un Aizkraukles pils vecākā Vievalža vārds (Viewaldus) vairākkārt minēti 13. gs. rakstītajos avotos. Aizkraukles koka pili krustneši nodedzināja 1205. gadā.
Viduslaiku Aizkraukles pilsdrupas
Viduslaiku Aizkraukles pilsdrupas atgādina par Aizkraukles novada vēsturi, kas ietver seno lībiešu apdzīvotās teritorijas, Zobenbrāļu un Livonijas ordeņa laikus un daudzas kaujas. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai pils sienas fragmenti un pamati Daugavas upes krastos.
13.gs. sākumā Aizkraukle bija viens no lielākajiem Daugavas lībiešu centriem upes labajā krastā. Aizkraukles pilskalnā, blakus Ašķeres strautam atradās koka pils, kuru apdzied Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis". 1205. gadā Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki šo pili nodedzināja, bet pēc gada Aizkrauklē ieradās pirmie kristīgās ticības sludinātāji, kuri piespieda aizkraukliešus pieņemt katoļticību.
Aizkraukles mūra pils pie Karikstes upes celta ap 1211.gadu lielā steigā kā aizsargs pret leišu sirotājiem un tajā saimniekoja Zobenbrāļu ordenis. 1226.gadā (citur - 1230.g) to ieņēma Viesturs, bet nespēja tur ilgi noturēties.
Pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves 1237.gadā Aizkraukles pili pārvaldīja Livonijas ordenis. 1279.gada 5.martā pie Aizkraukles notika viena no lielākajām kaujām, kas ietekmēja zemgaļu likteni. Šajā dienā vācu karaspēks ar bagātu laupījumu atgriezās no karagājiena Lietuvā. Lietuvieši dzinās pakaļ, tie Aizkraukles karaspēku panāca un uzbruka. Sadursmes brīdī Nameiša vadītie zemgaļu karavīri, kas bija spiesti iet līdzi krustnešiem sirojumā uz Lietuvu, pameta tos un pievienojās leišiem. Vācieši kauju zaudēja, tajā krita 71 Vācu ordeņa bruņinieks, daudzi Rīgas arhibīskapijai un citām zemēm pakļautie bruņinieki un ieroču nesēji. Dzīvību zaudēja arī pats ordeņa mestrs Ernsts. Tā ir viena no izcilākajām 13.gadsimta kaujām, kur uzvaru izcīnīja vietējo cilšu karaspēks. Pēc kaujas Zemgalē sākās brīvības karš.
1559.g. Aizkraukle tika ieķīlāta poļiem, 1577.g. to ieņēma krievi Ivana Bargā vadībā. Līdz 1633.g. pils vēl bija vesela, bet jau 1680.g. no tās palikušas tikai drupas. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai vienas sienas fragmenti un pamati, kas slejas Daugavas kreisajā pusē pie Karikstes ietekas.
Pilsdrupas ir valsts nozīmes vēstures piemineklis, kuru vēlams aplūkot no attāluma.
