Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sākums meklējams Rīgas Latviešu biedrībā, kas dibināta 1868. gadā un spēlēja nozīmīgu lomu tautas vēsturē. Līdz pat 19. gs. 60. gadiem Rīga bija pilsēta–cietoksnis, kuras izbūvi un saimniecisko attīstību noteica militāri stratēģiski apsvērumi. Tikai pēc nocietinājumu nojaukšanas senā tirdzniecības pilsēta sāka pārveidoties par modernu rūpniecības centru ar daudznacionālu iedzīvotāju sastāvu.

Rīgā nonākušie un pie bagātības tikušie latvieši iemācījās runāt vāciski un bieži vien savu izcelsmi noliedza. Situācija mainījās 19. gs. otrajā pusē, kad pēc zemniekus diskriminējošu likumu atcelšanas latvieši arvien lielākā skaitā ieplūda Rīgā un viņu dzīvesveids mainījās. Veidojās latviešu pilsonība un inteliģence, auga latviešu tautas nacionālā pašapziņa, un latviešiem radās nepieciešamība pēc savas organizācijas, kur tautiešiem satikties, lietderīgi un kulturāli pavadīt brīvos brīžus, celt zināšanas utt.

Nodibinoties Rīgas Latviešu biedrībai, tiek izveidotas vairākas kultūrizglītojošas komisijas. Viena no tām ir Zinību komisija, kas sāk muzejisku priekšmetu vākšanu, lai radītu Latviešu muzeju pretstatā jau esošajiem, baltvācu organizētajiem un vadītajiem muzejiem.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanas 1918. gadā Latviešu muzeja krājumu nodeva valsts rīcībā un 1920. gadā tam piešķīra telpas Rīgas pilī. 1924. gadā ar īpašu likumu muzejs ieguva valsts muzeja statusu.

Laikā no 1920. līdz 1940. gadam muzejs piedzīvoja uzplaukumu. Latvijas Republikas okupācija un iekļaušana Padomju Savienības sastāvā 1940. gadā un tai sekojošā Vācijas okupācija 1941. gadā muzeja darbību nepārtrauca, taču ievērojami to apgrūtināja. 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizveda sev līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Pateicoties kādai muzeja darbiniecei, kas pavadīja kolekcijas uz Vāciju, tās gandrīz pilnībā izdevies atgūt.

Kaut gan pēc Otrā pasaules kara kolekciju vākšanas, uzskaites, glabāšanas un ekspozīciju veidošanas darbu pārveidoja atbilstoši Padomju Savienībā pieņemtajiem noteikumiem un vairākkārt tika mainīts arī muzeja nosaukums, muzejam izdevās saglabāt pārmantotību un bagātināt tā krājumu.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā muzejs sekmīgi pārkārtojis savu darbu jaunajos apstākļos un tā profesionālais personāls darbojas ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā līmenī. Muzejs izveidojis jaunu pamatekspozīciju, kas aptver laika posmu no 8. g. t. pr. Kr. līdz 1941. gadam. Muzeja apmēram 1 miljonu lielais krājums ir unikāls un visaptverošs Latvijas un tās iedzīvotāju materiālās un nemateriālās kultūras apkopojums.

Muzejs pastāvīgi pilnveido savu piedāvājumu apmeklētājiem. Jau vairākus gadus muzeja pamatekspozīcijā pieejami speciāli stendi vājredzīgajiem. Īpašas izglītojošas programmas izstrādātas skolēniem.

Kopš 2010. gada pie Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pieder arī Latvijas Kultūras muzejs "Dauderi" vēsturiskā ēkā Rīgā, kura no 1937. gada līdz 1940. gadam bijusi Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidence. 

  Par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sastāvdaļu kļuvis arī Āraišu arheoloģiskais muzejparks Cēsu rajonā. Tajā aplūkojama ezerpils - seno latgaļu apdzīvota vieta 9. - 11. gs. un Livonijas laika pilsdrupas.