Sv. Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīca

Draudze saglabājusi liecību, kā kanoniķis Nagevičs lūdzis Dievu, lai Viņš svētītu jauna dievnama celtniecību. Kādu dienu viņš ieraudzījis, kā virs pilsētas pazuduši lietus mākoņi un izgaismotajā debesjumā parādījies apustuļa Sv. Pētera vaigs. Kanoniķis pateicībā nometies ceļos, saprazdams, ka tieši tur ir jāceļ jaunā baznīca. Vispirms tur tika uzstādīts krusts, pēc tam 1845. gadā sākusies baznīcas pamatu likšana. Daugavpils katoļticīgie, uzzinājuši, ka cels dievnamu, ziedojuši naudu būvniecībai. Dievnams tika celts pēc arhitekta Štrauberga projekta, un jau pēc trim gadiem prāvests Maulevskis pabeidzis celtniecību, bet prāvests Obermillers tā paša gada 29. jūnijā iesvētījis jaunuzcelto baznīcu, veltīdams to svētā apustuļa Pētera godam.

Tā kā 19. gadsimta beigās Sv. Pētera draudze apvienojusi tūkstošiem ticīgo, tad vajadzēja paplašināt dievnamu, tomēr Krievijas cars priesteru lūgumu esot noraidījis. Tikai 1924. gadā toreizējais draudzes prāvests Adams Vizulis saņēmis atļauju pārbūvēt baznīcu. Šos darbus līdz 1934. gadam paveicis priesteris, celtniecības inženieris Vaclavs Kozlovskis. Aleksandrs Madelāns atgādina 1974. gadu, kad padomju ierēdņi bija apstiprinājuši Sv. Pētera baznīcas uzspridzināšanas plānu, lai tās vietā uzceltu tirdzniecības centru, tomēr ticīgie nosargājuši savu dievnamu. Gan daugavpilieši, gan ārzemju latvieši sūtījuši vēstules Romas Pāvestam Pāvilam VI ar lūgumu nepieļaut šī necilvēcīgā plāna īstenošanu. Tajā gadā Romu apmeklējis toreizējais PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājs Nikolajs Podgornijs, un viņš paklausījis Svētā Tēvā uzstājīgo prasību neuzspridzināt Daugavpilī baznīcu. Tā nu arī šodien Sv. Pētera dievnams pieejams visiem ticīgajiem, un, kā uzsvēra dekāns, par to jābūt pateicīgiem Dievam.