Ziedoņdārzs

Dārza centrālo asi veido cilindrveidīgi cirptu Holandes liepu aleja, kuras perspektīvu noslēdz strūklaka (strūklakas kopejā platība ir 140 kvadrātmetri, tēlnieks M. Lange, arhitekts V. Zaķis), kas nopostīta 1990. gadu sākumā, bet atjaunota 2008. gadā - laukums ar strūklaku un rozāriju veido dārza centru. Ir arī plašs "bradājamais baseins" bērniem, kurš pēdējās desmitgades vairs nefunkcionē. Vienīgā sabiedriski nozīmīgā celtne parkā ir paviljons (arhitekts A. Kalniņš) - nopostīts 1990. gadu sākumā, tagad ir atjaunots, bet netiek izmantots.

No citiem parkiem Ziedoņdārzs atšķiras ar to, ka plānojumā nožogots ar dzīvžogu no aktīvās atpūtas zonas un pašas atpūtas zonas. Te saglabājies gandrīz vai vienīgais publiskais bērnu rotaļu laukums Rīgā (otrs pirms dažiem gadiem uzbūvēts Vērmanes dārzā. Brīvā stilā veidotas ziemciešu dobes, kas nosēdinātas zālienu malās. Ceļu stūri noformēti ar brīvām vai cirptām krūmu un ziemciešu grupām. Parka šķietamais plašums ir panākts ar kokaugu izvietojumu. Ziedoņdārza lielākā atšķirība no citiem parkiem ir lielākās vienas sugas koku un krūmu grupas. Sākotnēji parkā augušas deviņas vietējo kokaugu sugas un aptuveni 50 svešzemju sugas, to vidū arī mazāk izplatītas: lielziedu divirbuļu pildītā vilkābele, Veimuta priede, konusveida rietumu tūja u.c. 20. gadsimta 1950. gadu sākumā te augušas lielākas grupas parasto egļu, kas gan pilsētas gaisu nav izturējušas.

Parks iekļauts Latvijas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.