Červonkas (Vecsalienas) muižas pils

Ēka segta ar stāvu divslīpju jumtu. Tās plastiku vairo rizalīti, mezonīni, tornis. Ar sevišķu rūpību izstrādātas detaļas. Tās ir daudzveidīgas un veiksmīgi papildina apjoma telpiskā risinājuma izteiksmību. Piemēram, logailas ir smailloka, segmentveida, taisnstūra un apaļas. Dažāda arī to dekoratīvā apdare un izkārtojums fasādē. Tās grupētas pa divi, trīs un četri, vietām redzama arkāde. Lielās zāles un otrā stāva apaļo logu dekors ir apvienots. Tās ir trīs iespaidīgas smailloka arkas, kolonnu balstītas, kas izceļ šo fasādes daļu starp citām. Saglabājusies barona kabineta loga vitrāža un lielā zāle ar grezniem griestiem. Blakus pilij un muižas apbūvei izpleties 3 ha liels brīvā plānojuma parks ar vismaz 14 veidiem eksotisko koku sugu. Reti kura Augšzemes muiža līdz mūsdienām saglabājusies nebojāta. Un vēl mazāk ir tādu, kas izskatās tikpat labi, kā Vecsalienas muižas kungu māja. Vecsaliena. Daži saka – Červonka. Iespējams, ka šim otrajam nosaukumam ir kāds sakars ar sarkanās krāsas apzīmējumu poļu valodā. Jo skaistā neogotikas pils celta no sarkaniem ķieģeļiem. Celtniecība sākusies 19. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā un ilgusi 3 gadus. Ķieģeļi vesti no vietējā cepļa, kaļķi dedzināti no Daugavas krastos iegūtā dolomīta. 
Līdzās pilij izveidots parks, priekšā plašs zāliena aplis, malā ap lapeglēm puķes, ceļš no pils līdz krogum apstādīts pīlādžiem. Ceļa malā kariešu namiņš; tā durvju priekšā divi lieli lukturi, pie logiem tumši zili aizkari.

Pēdējais pils īpašnieks barons fon Hāns sievu pārvedis no Berlīnes. Vecie baroni ar dēla izvēli nav bijuši apmierināti, jo jaunā vedekla Johanna nākusi no trūcīgas dzimtas. Kaut gan pils ēka ir grezna, kaut gan baroniem Haniem piederējuši lieli īpašumi ne vien Latvijā, bet arī Baltkrievijā, dzīvojuši viņi pieticīgi. Gulējuši uz salmu maisiem (salmi gan katru nedēļu mainīti), spilvenos – auzu pelavas. Vakariņās bieži ēduši kartupeļus ar rūgušpienu. Vecais barons miris pirms pirmā Pasaules kara. 20. gadsimta sākumā muižas saimniecība bijusi nolaista. Stāvoklis krasi uzlabojies, kad par muižas pārvaldnieku, jeb, kā tolaik teica, par muižkungu kļuvis latvietis Millers. Viņš bijis gudrs, izglītots, bet bargs. Muižā tolaik strādājuši trīs vagari: Červokā - Zoldeks, Salandzejā - Smarguns, Kirliškos – Krauklis. Tie bijuši vecā kaluma muižas ierēdņi, kas par darba kavējumiem pēruši celvēkus ar rīkstēm. Ja zemnieka lopi ieklīda muižas daļā, muižkungs Millers par katru govi pieprasīja soda naudu 3 līdz 7 rubļu apmērā. Zemnieki atriebjoties nodedzinājuši muižas klēti un siena šķūni. Neganti bijuši arī mežsargi, nav ļāvuši zemniekiem un kalpiem muižas mežos ne ogot, ne sēņot, ne žagarus lasīt.

Toties Ziemassvētkus, Lieldienas muižas kalpi varējuši svinēt trīs dienas. Pabeiguši rudzu pļauju, zemnieki baronesei pasnieguši vārpu vainagu, bet baronam – vārpu vītni. Tā bijusi vienīgā reize gadā, kad visi drīkstējuši ieiet parkā. Apkūlību ballei no pilsētas atvests alus, degvīns, siļķes, rauši, un strādnieki tikuši cienāti. Īpaši atzīmēts arī mēslu vešanas sākums. Pirms pirmā vezuma piekraušanas muižas kūtī iegājis pats barons kopā ar muižkungu. Sievas viņus rumulējušas, bet viņi cienājuši ar degvīnu. 1914. gadā barons aizgājis karā, cīnījies Krievijas armijā. Pēc kara atgriezies savā muižā. 1920. gada zemes reformas rezultātā lielie īpašumi Kohiem atsavināti, atstāti vien 50 hektāri. Barons tos pārdevis Romānam Ņikitinam, bet pats ar sievu, meitu un dēlu aizbraucis uz Vāciju. Pirms II Pasaules kara skaistajā Vecsalienas muižas pilī mācījās zemnieku bērni, tur atradās latviešu pamatskola. Kara laikā šo skolu beigusi zinātniece ar valodnieku aprindās labi pazīstamu vārdu, filoloģijas zinātņu doktore Velta Staltmane. Pēc kara skolā tika ieviesta krievu mācību valoda, bet dažus gadus vēlāk skolu slēdza. Gadu desmitiem ilgi šajā ēkā bijis kolhoza kantoris, kultūras nams, bibliotēka.