Latvijas likumdošanā teikts: dabas rezervāti ir cilvēku darbības neskartas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta dabisko procesu netraucēta attīstība, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas. Latvijā ir izveidoti četri dabas rezervāti: Moricsalas (dibināts 1912. gadā), Grīņu (1936), Krustkalnu (1977) un Teiču rezervāts (1982). Šajās teritorijās, lai nodrošinātu netraucētu dabas procesu attīstību, uzturēties var tikai ar īpašām atļaujām.
Piemēram, vecākais rezervāts Latvijā – Moricsalas rezervāts – apmeklētājiem vispār ir praktiski slēgts un to var apmeklēt tikai ar īpašu atļauju, ko izsniedz Slīteres Nacionālā parka administrācija. Šis rezervāts atrodas Kurzemē, Usmas ezerā, aizņem nelielu daļu no ezera līčiem un divas salas – Moricsalu (savu nosaukumu sala ieguvusi no Saksijas kūrfirsta Augusta dēla, vēlākā Francijas maršala Morica, kurš 1727. gadā ar nelielu karaspēka nodaļu kādu laiku slēpās salā no Krievijas karaspēka) un Lielo Alkšņu salu. Rezervāta platība ir 802 ha, un tas atzīts par Natura 2000 teritoriju. Moricsalā konstatēta izcili bagātīga augu un dzīvnieku valsts: 409 vaskulāro augu sugas, 157 sūnu sugas, 338 sēņu sugas, 82 ķērpju sugas, vairāk nekā 40 putnu sugas, 320 tauriņu sugas, kā arī vairāk nekā 100 sugas, kuras tiek uzskatītas par retām un aizsargājamām ne vien Latvijā, bet daudzās Eiropas valstīs. Moricsala izceļas ar to, ka pēdējos pāris 100 gadus tajā nav notikusi cilvēku saimnieciskā darbība, tāpēc tur saglabājusies savdabīga, reti sastopama pirmatnējā meža ainava.
Latvijā ir arī viens biosfēras rezervāts ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts. Tas ir iekļauts starptautiskajā biosfēras rezervātu tīklā. Plašāk par šo un pārējiem dabas rezervātiem lasiet šeit: Grīņu rezervāts, Krustkalnu rezervāts, Teiču rezervāts, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts.
