Citi pagāniskie svētki - Ziemas saulgrieži - tiek svinēti ar bluķa vilkšanu. Tie ir pagāniskie Ziemassvētki jeb bluķa vakars. Februārī tiek svinēti Meteņi, bet pavasarī, Lieldienu svinēšanā, netrūkst seno pagānisko rituālu olu kauju un šūpošanos šūpolēs.
Latviešu senās tradīcijas piekopj ne tikai muzejā. Ziemas saulgriežos ap Vecrīgu velk bluķi, bet pēc tam to dejojot un dziedot sadedzina, tā simboliski atbrīvojoties no visa sliktā. Iet arī ķekatās. Vasaras saulgriežos Jāņos teju uz katra Latvijas pakalna visu nakti deg ugunskurs un skan Līgo dziesmas. Bet ne jau tikai senais un īsti latviskais atrodams starp Latvijas populārākajām tradīcijām. Tāpat iesakņojušās arī citu tautu tradīcijas – piemēram, Masļeņica, kas ir pareizticīgo svinamā diena, kuru atzīmē ziemas beigās, septiņas dienas pirms lielā gavēņa. Tad tirgus letes lūst no daždažādiem kārumiem, bet pats galvenais ir pankūkas un pārģērbšanās, kur obligāti ir jāpārģērbjas līdz nepazīšanai vai jāietinas kažokā no matu galiem līdz papēžiem. Ir arī mūsdienīgākas tradīcijas.
Izbaudīt Latvijas senās paražas iespējams arī Latvijas viesiem. Rīgā, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, un citviet ciemiņi tiek mīļi aicināti iesaistīties tradīcijās un mācīties senos arodus. Pirms Jāņiem iespējams mācīties tradīcijas un dziesmas, lai saulgriežos pilnīgāk piedzīvotu gada īsākās nakts mistēriju. Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā bieži notiek seno amatu demonstrējumi, un katrs var apgūt daļiņu seno arodu.
Unikāla vērtība Latvijas folklorā ir līdz mūsdienām saglabājušās daudzās dainas jeb tautasdziesmas, kam līdzīgu nav nekur citur pasaulē. Dainas ir četrrindes, kuras nav iespējams precīzi pārcelt citās valodās. Mēdz būt gan liriskas, gan asprātīgas, gan filozofiskas, aforismiem līdzīgas, gan gadu tūkstošiem senu pasaules uzskatu sevī nesošas. Folklorists Krišjānis Barons 19. gadsimta beigās ieguldīja milzīgu darbu, vācot dainas un sistematizējot tās, uz lapiņām pierakstītās dainas kārtodams skapī. Tagad Dainu skapis ar vairāk nekā diviem miljoniem dainu ir mūsu nacionālā bagātība – ANO zinātnes un kultūras organizācija UNESCO iekļāvusi to Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras sarakstā.
Kopš 1873. gada Latvijā notiek arī Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki, kad pašdarbības kolektīvi no visām Latvijas malām reizi četros sabrauc Rīgā, lai vienotos milzīgā kopkorī vai izdejotu tautasdejas. Ārzemnieki atzīst – kas nav bijis klāt Dziesmu svētkos, tas līdz galam nevar ieraudzīt Latvijas brīnumaino dvēseli.
Nu jau vairākus gadus desmitus vasaras vidū jūrmalas senajos zvejnieku ciemos ierasts svinēt Jūras jeb Zvejnieku svētkus, kad tiek baudītas jūras veltes, godāts Neptūns un dzerts un diets uz nebēdu. Bet Rīgā vasaras sākumā jau par tradīciju kļuvis kāds neparasts gājiens "Go Blonde". Tad vairāk nekā tūkstotis Latvijas blondīņu, ģērbušās tipiski rozā, ar klēpju sunīšiem rokās iziet ielās, lai savāktu līdzekļus labdarībai. Tāpat par jaunu tradīciju, tiesa gan – ar senām saknēm, var uzskatīt "Pliko skrējienu" Kuldīgā, kad Līgo naktī pussimts drosminieku pilnīgi kaili skrien pāri Vecajam Ventas tiltam.
