Pašlaik Kuldīgas vecpilsēta un sarkano ķieģeļu tilts pār Ventas upi pretendē uz iekļaušanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma piemenekļu sarakstā. Pilsēta ir slavena arī ar Eiropā platāko ūdenskritumu.
Blakus Tūrisma informācijas centram ir darbnīca, kurā tiek austas krāsainas segas un skaisti lakati ar tautiskaiem rakstiem. Pavasaros un rudeņos pie ūdenskrituma vērojama interesanta parādība, kad zivis nārstojot ūdenskritumu mēģina pārvarēt, lecot pa gaisu.
Kuldīgas pilsētas vēsturiskais centrs sāka savu attīstību jau 13. gadsimtā un tas sevī saglabājis plānošanas elementus no 13. līdz 19. gadsimtam.
Vēsturiskajā centrā saglabātas šauras ieliņas, savādas vienstāvu mājas ar skursteni vidū un sarkanu dakstiņu jumtu. 1368. gadā Kuldīga kļuva par Hanzas savienības pilsētu. Kuldīgas pilsētai nebija modernu ceļu un dzelzceļa, kas mainītu tās arhitektūru, līdz ar to pilsēta ir saglabājusi tai raksturīgo provinciālo stilu, kas piešķir tai kultūrvēsturiska mantojuma statusu.
Pilsētas vēsturiskā apbūve un daba veido neatkārtojamu vienotu ansambli, kādam līdzīga nav ne vien Latvijā, bet arī cituviet Eiropā. Vēsturiski Ventas upe un Ventas ūdenskritums ir ieņēmuši nozīmīgu lomu Kuldīgas pilsētas attīstībā.
Alekšupīte tek tieši gar daudzu ēku sienām, un tāpēc Kuldīgu dēvē par Latvijas Venēciju. Sākotnēji vecpilsētas centra ēkas būvētas kā Kuldīgas pils priekšpilsēta. 1701. gadā Ziemeļu kara laikā zviedru karaspēks iebruka Kuldīgas pilī, 1709. gadā tā kļuva neapdzīvojama, bet 19. gadsimta sākumā pilsdrupas tika pārvietotas.
