Pirmās pilis Latvijā būvēja senās baltu tautas – stāvajos pilskalnos kurši, zemgaļi, latgaļi, lībieši jau pirms vairāk nekā 1000 gadu cēla koka pilis, kas pasargāja tās iemītniekus no ienaidniekiem. Lielākoties tās visas gāja bojā 11.–14. gadsimtā, kad Latvijas teritoriju iekaroja krustneši, un Latvijā pacēlās pirmo vācu bruņinieku un bīskapu mūra pilis.
Daudzas no tām celtas 13.-16. gadsimtā, cietušas neskaitāmajos karos un jau sen pārvērtušās iespaidīgās drupās, bet dažas, spītējot laika zobam, vēl tagad pārsteidz ar savu diženumu un mūru varenību. Piemēram, Turaidas pils, kuras sarkanie mūri slejas pāri visai gleznainajai Gaujas senlejai, vai Bauskas pils, kura nu ir daļēji restaurēta, vai arī restaurētā Ventspils ordeņa pils. Arī Latvijas nozīmīgākā — Rīgas pils — joprojām saglabājusi daudz no sava 1515. gada veidola un tagad ir Latvijas Valsts prezidenta rezidence.
Katrai pilij ir savs stāsts, bieži vien tas ir traģisma pilns. Kā, piemēram, Cēsu viduslaiku pilij. Kad 1577. gadā, Livonijas kara laikā, pili bija ielencis krievu cara Ivana Bargā karaspēks, cēsnieki, zinādami par Ivana Bargā nežēlību, nolēma nepadoties un pēc piecu dienu un nakšu apšaudes bija gatavi doties nāvē. Trīs simti dižciltīgu vīru, sievu, jaunavu sapulcējās pils zālē un zem tās nolika četras pulvera mucas. Visi lūdza Dievu, pieņēma Svēto vakarēdienu, cits citu mierināja un tad uzspridzinājās. Bet vēl tagad redzami biezie Cēsu pils mūri un troņi, kas palikuši pāri pēc šā sprādziena.
Kad tika pārdzīvoti bargie viduslaiki, Latvijā gluži kā sēnes pēc lietus parādījās vietējo muižnieku mītnes – muižnieki cits citu centās pārspēt bagātībā un varenībā, ceļot lepnas muižas, kas vairāk līdzinājās pilīm. Savukārt īstas pilis būvēja Kurzemes hercogi. Piemēram, Krievijas galma arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā Rundāles pils — Eiropas mēroga baroka un rokoko pērle — vēl šobaltdien apbur ar savu greznību. 17. gadsimtā te notika smalkas balles, tā bija Kurzemes hercoga Bīrona pils, bet mūsdienās restaurētajā Baltajā zālē savu pirmo kāzu valsi var izdejot jaunais pāris.
Saglabājušas un seno spožumu atguvušas arī daudzās muižas. Bija laiks, kad tās bija pagastu centri, kur ritēja visi saimnieciskā un kultūras dzīve. Dikļu muižā pat aizsākās latviešu teātris, kad 1818. gadā zemnieki iestudēja un rijā izrādīja Frīdriha Šillera "Laupītājus". Bet mūsdienās atjaunotās muižas ir gaumīga vieta, no kurienes sākt kāda Latvijas novada apceļošanu. Pilīs un muižās iespējams palutināt sevi ar masāžu vai SPA. Iespējama makšķerēšana vecajos baronu dīķos, īsteni aristokrātiskas maltītes krogos, vīna baudīšana zem seno pagrabu velvēm, izbraucieni ar zirgu pajūgu vai ziemā ar kamanām, sniegam putot. Lai gūtu pilnu iespaidu par Latvijas pilīm un muižām, to apskates iespējām, skatīt nākamajās sadaļās.
