A+
Beta

Izstāde Pēteris Martinsons - Keramika 1963 - 2013

Datums: 
21.01 - 27.09.2014

​Pēteris Martinsons (1931 – 2013) ir pasaulē pazīstamākais Latvijas keramiķis.

Rotko centrs
  • Rotko centrs

Vairāk nekā pusgadsimtu ilgās radošās darbības laikā viņa māksla un personība suģestējusi un iedvesmojusi dažādu paaudžu keramiķus gan Latvijā, gan ārvalstīs, viņa mākslas izcilību regulāri apliecinājuši panākumi starptautiskos konkursos, viņa personības starojuma laukā radoši uzlādējušies kolēģi darbnīcās un simpozijos, studenti, meistardarbnīcu dalībnieki un vienkārši ceļā satiktie. 

Pētera Martinsona personība ir daudzšķautņaina – pēc izglītības arhitekts, profesionāli nodarbojies ar alpīnismu, bijis pedagogs Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, veidojis scenogrāfiju Valmieras teātra izrādēm, filmējies vairākās kino lomās. Daudz ceļojis, galvenokārt, lai strādātu, taču vienmēr atgriezies savā zemē, par kuru vienmēr teicis – visskaistākā.

Sava radošā mūža darbu izlasi Pēteris Martinsons 2013. gadā dāvināja Daugavpils Marka Rotko mākslas centram. Ekspozīciju „Pēteris Martinsons. Keramika. 1963 – 2013” veido šīs kolekcijas daļa – raksturīgākie dažādu periodu darbi, ko papildina autora domas par dzīvi, mākslu, vērtībām.

Pēteris Martinsons dzimis Daugavpilī, te viņš dzīvojis līdz 13 gadu vecumam, kamēr 2. pasaules kara bombardēšanas laikā Martinsonu ģimenes mājvieta tika izpostīta, te no elektrospēkstacijas kanālā atrastā māla tapuši arī pirmie keramikas darbi - leļļu teātra tēlu galvas. Turpmākās Martinsonu ģimenes gaitas saistījās ar dažādām Latvijas vietām – Ainažiem, Mazsalacu, Smilteni, beidzot ar Alūksni, kur Pēteris pabeidza vidusskolu. 1957. gadā Pēteris Martinsons ieguva profesionāla arhitekta kvalifikāciju un vairākus gadus strādāja šajā profesijā, līdz aizraušanās ar alpīnismu un uzsāktais pedagoga darbs Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā 1963. gadā noveda viņu pie nopietnākas sastapšanās ar māliem.

Pēteris Martinsons Latvijas 20. gs. 60. gadu vidus keramiķu saimē ienāca kā cilvēks no ielas – ar svaigu redzējumu un arhitekta darbā nepiepildītām mākslinieciskām ambīcijām, kuru izpausmei keramiku ieraudzīja kā sev piemērotu platformu.

20. gs. 60. gadu 2. puse bija materiāla iepazīšanas laiks – abpusēja iespēju izzināšana. Tapa putni, zirgi, pirmie virpojumi. 1965. gadā Pēterim Martinsonam radās iespēja strādāt Latvijas Mākslas fonda eksperimentālajā darbnīcā Ķīpsalā, kas uz vairākiem gadu desmitiem kļuva par viņa galveno radošo mājvietu. Māla plastiskums rada izpausmi humoristiskās velnu figūru grupās (tie bija arī pirmie Martinsona darbi, kas sāka ceļot pa izstādēm ārpus Latvijas), taču ļoti ātri sīkplastiku nomainīja plastiski un saturiski piesātināti ciļņi („Priekules Ikars”, „Leģenda par Evelīnu Rū”), tad monumentāla dārza keramika („Domātājs”, „Aizvainotais”) un vispārinātas kompozīcijas („Kubi”, „Veltījums tuksneša pārlidojumam”). 1971. gadā notika Pētera Martinsona pirmā personālizstāde, viņš kļuva par Starptautiskās keramikas akadēmijas biedru, 1972. gadā iegūst pirmo starptautisko godalgu – zelta medaļu Starptautiskajā keramikas konkursā Faencā (Itālija) par grupu „Kubi”.

1973. gadā simpozijā Behīnē (Čehoslovākija) Pēteris  Martinsons pirmo reizi strādāja ar porcelānu, iepazina un iemīlēja šo materiālu un turpmāk strādāja ar to visu mūžu. 1980. gada nogalē – 1981. gada sākumā Poltavas (Ukraina) porcelāna rūpnīcā tapa milzīgs darbu kopums, starp kuriem nozīmīgākās ir kompozīcijas „Poltavas pieskārieni”  un „Citas pasaules”. Poltavas veikumu 1981. gadā Pēteris Martinsons parādīja vērienīgā personālizstādē Aizrobežu mākslas muzeja Velvju zālē. Izstāde kļuva par izcilu notikumu Latvijas mākslas dzīvē, tostarp pateicoties arī Ivara Bumbiera oriģinālajam iekārtojumam.

20. gs. 80. gadi bija ražīgs un piesātināts darba periods, kad joprojām bija iespējams intensīvi strādāt PSRS Mākslas fonda Dzintaru jaunrades namā un Ķīpsalā, taču pamazām pavērās plašākas iespējas doties uz starptautiskiem simpozijiem. 1985./1986. gadā Pēteris Martinsons strādāja ar akmens masu Ļvovas (Ukraina) keramikas un skulptūru fabrikā, sintezējot funkcionālus traukus un augstvērtīgu grafisku zīmējumu – šo veikumu pārstāv grupa „Tējas grafika”. 

20. gs. 90. gados aktīva dalība starptautiskos simpozijos bija jāapvieno ar pedagoģisko darbu Latvijas Mākslas akadēmijā. 1991. gadā simpozijā Panevežā (Lietuva) tapa ekspozīcijas dominante – monumentālais „Tilts no nekurienes uz nekurieni”, taču kopumā Martinsons arvien biežāk pievērsās porcelānam – tapa sarežģītas, tektoniskas būves – torņi, stacijas, būri, sērija „Buras kalnos”.

2000. gadā Pēteris Martinsons aizgāja no darba LMA un kopā ar  gleznotāju Vili Vizuli devās uz Āfriku. Lauvas, kuras dabā tā arī nebija izdevies ieraudzīt, turpmāk kļuva par vienu no visbiežāk izmantotajiem tēliem – tās tapa gandrīz katrā no simpozijiem un līdz pat šim brīdim atrodas daudzās pasaules valstīs – gan Austrumeiropas keramikas muzejā Fupingā (Ķīna), gan Kečkemetas starptautiskajā keramikas studijā (Ungārija), gan citur. No porcelāna tika veidoti izgaismojami objekti, kuros būtisks izteiksmes līdzeklis bija gaisma („Lampas”). Pētera Martinsona pēdējais pilnībā pabeigtais darbs -  šamota skulptūra „Sapņu vārnu patvērums” - radīts 2013. gada jūnijā Jelgavā.

Ir tēmas un motīvi, pie kuriem Pēteris Martinsons bija atgriezies vēl un vēl – sapņu vārnas, monumentālās lauvu figūras, sarežģīti būvētie torņi un stacijas. Stilizētās dzīvās  būtnes nav tikai meistarīgs dabas motīva attēlojums, tāpat kā trauslās porcelāna konstrukcijas nekalpo kādam paviršam pašmērķim – katrā no Pētera Martinsona darbiem kā ietilpīgā akumulatorā ar materiālu faktūrām, mākslinieka pieskārieniem un cepļu liesmām iekodēts godīgums. Godīgums pret darbiem, sevi, dzīvi, mākslu.

Norises vietas nosaukums: 
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs
Adrese: 
Mihaila iela 3, Daugavpils novads, Daugavpils
Mērķauditorijas: 
  • Visi
 
55.883812, 26.497496
Informācija mainīta: 16.06.2014