Jūs atrodaties šeit

Aglona un Aglonas bazilika

Latvijas nozīmīgākais katoļu garīgais centrs un pasaules mēroga svētvieta, kur ik gadu Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienā, 15. augustā, ierodas simtiem tūkstošu svētceļnieku no visas Austrumeiropas, ir gleznainā, ezeriem apvītā Aglona Latgalē. Aglonas bazilika ir viens no iespaidīgākajiem dievnamiem Baltijā, turklāt ļaužu nostāstos ar to saistās ne viens vien brīnums.

Baltu cilšu garīgais centrs

Zinātnieki uzskata, ka Aglonā baltu tautas dzīvojušas gandrīz divus tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas. Aglonas nosaukums cēlies no vārda „egle” izrunas letgaļu (latgaļu) valodā – senatnē šo novadu klājuši biezi egļu meži, ezeri un upes. Aglona ir bijusi senās baltu cilts – letgaļu – svētvieta. Taču pirmo reizi rakstos šī vieta minēta Lietuvas karaļa Mindauga sakarā – 1236. gadā šai vietā viņš kopā ar dēliem Rukli un Rupeiki tika nogalināts un apglabāts.

Mūsdienās Mindauga dibināto valsti uzskata par Lietuvas pirmsākumu. Taču ir zinātnieki, kuri ir pārliecināti, ka Mindaugs domājis plaši – viņš vēlējies apvienot kristīgā valstī arī citas baltu ciltis. Viņa sieva Marta bijusi Madelānu pilskunga meita, bet Aglonas apvidū ir Madelānu pilskalns ar senpilsētu, kas bijis ievērojams tā laika politiskais un saimnieciskais centrs.
 

Aglonas katolicisma centra veidošanās

1697. gadā muižu īpašniece Ieva Justīne Šostovicka ar Livonijas bīskapa Nikolaja Poplavska atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un skolu. Šostovicku pāris šīs ieceres īstenošanai uzdāvināja 17 sādžas ar 90 mājām - "Dievam par godu un latviešiem par svētību". 1688. gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosokovskis, lai vienā no letgaļu svētvietām būvētu klosteri un baznīcu. Dominikāņi Aglonas baznīcā novietoja Dievmātes gleznas atdarinājumu, kas tapis pēc Trāķu dievnama (Lietuvas) oriģināla. Par to, vai tas ir tiesa, klīst leģendas, kas apgalvo pretējo – oriģināls ticis samainīts un Aglonā atrodas nevis kopija, bet īstā glezna. Arī pašu baznīcu Aglonā veidoja pēc Trāķu bazilikas parauga un kā viena, tā otra ir veltītas Dievmātes debesīs uzņemšanas godam.

Aglonā tika izveidots arī Sv. Dominika trešais ordenis, kurā varēja iestāties gan sievietes, gan vīrieši, kas nevēlējās atteikties no laicīgās dzīves, bet ievēroja ordeņa noteikumus, nožēloja grēkus un nodevās žēlsirdības darbam. Kad 1699. gadā celtā vienkāršā koka baznīca gāja bojā, tās vietā 1768.-1780. gadā uzcēla mūra klostera ēku un staltu baroka stila baznīcu ar diviem 60 m augstiem torņiem.

1824. gadā dominikāņi pasūtīja klosterim līdzās esošā avota ekspertīzi. Tā kā Pēterburgas Medicīnas akadēmijā veiktās analīzes apliecināja, ka sēravota ūdens var kalpot medicīniskiem nolūkiem, ātri tika uzbūvēta vienkārša slimnīca ar 10 vietām. Aglonā bija arī draudzes skola, kur bērnus pilnībā nodrošināja ar visu nepieciešamo, lai augtu un mācītos. 19. gadsimta 20. gados Aglonā atklāja garīgo semināru.

Iekļaujot tagadējās Latvijas teritoriju Krievijas impērijā, pret Aglonas klosteri sākās represijas. Tas gan bija vienīgais no astoņiem Vitebskas guberņas katoļu garīgajiem ordeņiem, kuru neslēdza, tomēr tā iemītniekus izdzenāja, bet klosteri pārvērta par savdabīgu cietumu - tajā ieslodzīto statusā nometināja aktīvākos un nepakļāvīgākos katoļu priesterus un pēdējo mājvietu piešķīra veciem un slimiem garīdzniekiem.

Pirmā pasaules kara laikā Aglonas bazilikas klosterī bija gan cara armijas bataljona štābs, gan lazarete, bet 1918. gadā, kad Krievijā pie varas nāca boļševiki, viņi cerēja Aglonā atrast noslēpto zeltu. Tika demolēts klosteris un bazilikas pagrabi un izlaupīti apbedījumi.

Pirmās neatkarīgās Latvijas valsts laikā laikaposmā no 1918. līdz 1940. gadam Aglonā atklāja garīgo semināru, kas bija viena no labākajām augstākās izglītības mācību iestādēm, vīriešu ģimnāziju un vēlāk arī sieviešu ģimnāziju. Otrā pasaules kara laikā katoļticīgo vajāšana un nežēlīga izrēķināšanās ar garīdzniekiem turpinājās. Ticība šķita bīstama gan padomju režīmam, gan hitleriskajai Vācijai.

1980. gadā, kad Latvijas katoļi atzīmēja Aglonas bazilikas 200 gadu jubileju, Romas pāvests Jānis Pāvils II tai piešķīra „Basilica Minoris” jeb Mazās bazilikas goda titulu. 1989. gadā, pirmo reizi pēc 50 gadiem, no Rīgas uz Aglonu devās svētceļnieki, kas visu pārsimt kilometru garo ceļu veica kājām. Šā paša gada 15. augustā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos pirmo reizi pēc daudziem gadiem svētku procesija tika rīkota ārpus baznīcas žoga, bet dārzā pirmo reizi notika dievkalpojums latviešu valodā.
 

Svētvieta, svētais avots un dziedinošā svētbilde

Par Aglonas brīnumiem klīst dažādi nostāsti. Piemēram, kāds zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciema vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri Cirīša ezeram, sacēlusies liela vētra un viļņi sākuši svaidīt laivu. Zemnieks, cenšoties valdīt laivu, nav pamanījis, ka bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti, un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā un krastmalā esošie cilvēki to sveiku un veselu izvilkuši no ezera.

Arī 17. gadsimtā uz ozola koka gleznoto svētbildi ticīgie uzskata par brīnumdarītāju. Savukārt ūdenim, kas iztek no avota Egles ezera malā netālu no bazilikas, tiek piedēvēts dievišķs ārstniecisks spēks. Ticīgie uz Aglonu dodas svētceļojumos, īpaši daudz - Vasarsvētkos un Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Aglonas bazilikas iekārtas priekšmeti darināti 18. gadsimtā, sānu altāri - 19. gadsimta sākumā. Svētnīcā glabājas bagāta gleznu, skulptūru un citu mākslas vērtību kolekcija, tostarp slavenā 17. gadsimtā darinātā svētbilde, kuru atsedz tikai svinīgos gadījumos reliģisko svētku laikā. Pastāv uzskats, ka tai piemīt dziednieciskas spējas. Tuvojoties vēsturiskajai Romas pāvesta vizītei Latvijā, 90. gados bazilikas priekšā tika izveidots laukums, kur notiek procesijas gājieni un galveno dievkalpojumu laikā pulcējas baznīcēni. Laukums ierīkots kā norobežota sakrāla vieta, kas ar baziliku veido vienotu ansambli.
 

Svētceļojumi uz Aglonu

15. augusts ir Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki, kuros viena no skaistākajām mūsdienu baznīcas tradīcijām ir svētceļojumi uz Aglonu. Tajos dodas ticīgie ne tikai no Latvijas, bet arī Lietuvas, Polijas un citām Eiropas valstīm.

Tālāko ceļu Latvijā noiet Liepājas katoļi – viņu gājiens ir vairāk nekā nedēļu garš. Tuvojoties Aglonai, lielākas vai mazākas dievlūdzēju grupiņas piepilda visus šā apvidus ceļus. Arī nakts dievkalpojums aizkustina un piepilda ikvienu, kas to piedzīvo bazilikas laukumā, stāvot plecu pie pleca ar ticības brāļiem un māsām.
 

Karaļa kalns

Netālu no Aglonas bazilikas, braucot uz Dagdas pusi, Aglonas ezera krastā ir izveidots "Karaļa kalns" – ozolkoka skulptūru dārzs ar Kristus, eņģeļa, krusta un divpadsmit cilšu tēliem.

Iespaidīgais skulptūru dārzs tapis uz kāda uzņēmēja zemes – viņš bija paredzējis skaistajā vietā būvēt māju, taču no šīs domas atteicies, priekšroku dodot garīgu vērtību cildināšanai. Kristus skulptūrai izmantots 600 gadu vecs ozols, kura apkārtmērs bijis 4,5 m un garums 14 m.

Pēdējo reizi atjaunināts: 
06.10.2014