Latvijas likumdošanā teikts: dabas rezervāti ir cilvēku darbības neskartas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta dabisko procesu netraucēta attīstība, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas. Latvijā ir izveidoti četri dabas rezervāti: Moricsalas (dibināts 1912. gadā), Grīņu (1936), Krustkalnu (1977) un Teiču rezervāts (1982). Šajās teritorijās, lai nodrošinātu netraucētu dabas procesu attīstību, var uzturēties tikai ar īpašām atļaujām.
Vecākais rezervāts Latvijā – Moricsalas rezervāts – apmeklētājiem ir pilnīgi slēgts, un to var apmeklēt tikai ar īpašu atļauju, ko izsniedz Slīteres nacionālā parka administrācija. Šis rezervāts atrodas Kurzemē, aizņemot nelielu Usmas ezera līču daļu un divas salas – Moricsalu (savu nosaukumu ieguvusi no Saksijas kūrfirsta Augusta dēla, vēlākā Francijas maršala Morica, kas 1727. gadā ar nelielu karaspēka nodaļu slēpās salā no Krievijas karaspēka) un Lielo Alkšņu salu. Rezervāta platība ir 802 ha, un tas atzīts par Natura 2000 teritoriju. Moricsalā konstatēta izcili bagātīga augu un dzīvnieku valsts: 409 vaskulāro augu sugas, 157 sūnu sugas, 338 sēņu sugas, 82 ķērpju sugas, vairāk nekā 40 putnu sugas, 320 tauriņu sugas. Šajā rezervātā sastopamas vairāk nekā 100 sugas, kuras tiek uzskatītas par retām un aizsargājamām ne vien Latvijā, bet arī daudzās citās Eiropas valstīs. Moricsalā jau vairāk nekā 200 gadu nenotiek cilvēku saimnieciskā darbība, tāpēc tur saglabājusies savdabīga, reti sastopama pirmatnējā meža ainava.
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts ir vienīgā šāda veida aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. Tas iekļauts starptautiskajā biosfēras rezervātu tīklā. Plašāk par šo un pārējiem dabas rezervātiem lasiet šeit: Grīņu rezervāts, Krustkalnu rezervāts, Teiču rezervāts, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts.
