A+
Beta

Viensētas

Latviešus dažkārt dēvē par zemnieku tautu, un, ja paraugās vēsturē, līdz 20. gadsimta sākumam lielākā daļa latviešu tādi bija – zemnieki, kas dzīvoja un strādāja viensētās.

Viensētas ir savrupas saimniecības, kur cilvēks dzīvo harmonijā ar dabu. Tās uzskata par latviskuma šūpuli un tradicionālās kultūras krātuvi.

Mainījās paaudzes, bet gandrīz visu dzīvei nepieciešamo latviešu zemnieki saražoja paši savās viensētās. Kaut gan padomju režīms un uzspiestā kolektivizācija spieda daudzus pamest savrupās saimniecības un, veidojot kolhozus, senās mājas tika vienkārši nošķūrētas, vēl joprojām Latvijā ir saglabājies ne mazums viensētu.

Tradicionāli viensētu būvēšanai izmantoja koku, bet jumtu klāja ar salmiem, lubiņām vai niedrēm, kas ir ugunsnedroši materiāli. Lai ugunsnelaimes gadījumā postījums nebūtu tik liels, ēkas cēla atstatus citu no citas.

Ar senajām latviešu celtniecības tradīcijām un dažādu novadu viensētu īpatnībām vienkopus var iepazīties Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā. Juglas ezera krastā meža ielokā izvietotas senas ēkas, kas pārvestas no dažādiem Latvijas novadiem. Dažas ēkas ir atjaunotas, izmantojot vien senos darbarīkus un celtniecības paņēmienus. Latviešu viensētām raksturīgi, ka tajās ir vairākas ēkas, piemēram, dzīvojamā māja, kūts, klēts, pirts, no kurām katra būvēta savai vajadzībai. Košumkrūmi un puķu dobes bija neatņemama viensētu sastāvdaļa.

Daugavas muzejā Doles salā aplūkojama Daugavas zvejnieku brīvdabas sēta „Mellupi”, bet Piejūras brīvdabas muzejā Ventspilī - Kurzemes zvejnieku mājas.

Tautas celtniecības pieminekļi apskatāmi arī Jēkabpils pilsētas muzeja filiālē „Sēļu sēta”, un sena viensēta „Bebriņas” atrodas Valkas novada Vijciema pagastā. Viensētās, kas turpina savu dzīvi muzeju paspārnē, var uzzināt daudz interesanta par senajām norisēm tajās un iepazīties ar latviešu tautas svētku svinēšanas tradīcijām.

Arī simtgadīgas viensētas, kas būvētas pēc senām celtniecības tradīcijām, daudzviet Latvijā kļuvušas par interesantiem apskates objektiem, kuri viesmīlīgi uzņem tūristus. Piemēram, Kuldīgas novada Rendas pagasta „Spērvelēs” Abavas krastā 1914. gadā pēc Kurzemes tradīcijām būvētajā koka ēkā Daina un Aivars Šēniņi uzņem viesus un ir specializējušies vides veselības tūrismā. „Spērvelēs” brūvē gardu lauku alu un mājas senajā maizes krāsnī cep tradicionālo Kurzemes klona maizi un karašas.

Ne viena vien viensēta mūsdienās kļuvusi par viesu namu, taču tādas īstuma un romantikas garšas, kāda jūtama Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, tur, protams, nebūs.

Latvijas austrumos Latgalē daudzviet saglabājušās sādžas, jo šajā reģionā ļaudis izsenis dzīvojuši nevis viensētās, bet gan kopā – nelielās sādžās. Ievērojamākā ir Slutišķu vecticībnieku sādža pie gleznainajiem Daugavas lokiem. Vēstures avotos Slutišķu ciems minēts jau 1785. gadā. Kopš baznīcas šķelšanās Krievijā šajā vietā joprojām dzīvo un savu ticību piekopj vecticībnieki jeb staroveri. Vecticībnieku koka arhitektūrai raksturīga grezna logu apdare, izrotātas durvis un skaistas fasādes. Turklāt gandrīz neviena māja dizaina ziņā neatkārtojas, katra ir savs meistardarbs.