A+
Beta

Folklora un tradīcijas

Latvija var lepoties ar bagātu folkloras mantojumu, kas saglabājies līdz pat mūsdienām. Kaut gan latvieši pieder pie kristiešiem, tautā joprojām dzīvas ir arī pagānu tradīcijas un mēs svinam svētkus, kā to darījuši mūsu senči pirms daudziem gadsimtiem.

  • Rudens svētki, Rīga
  • Foto: V.Balckare
  • Aušana
  • Andrupenes lauku sēta. Krāslavas novads
  • Senču rakstu zīmes "Jāņkalnu" takā
  • Foto: No Talsu TIC arhīva

Vieni no populārākajiem svētkiem Latvijā ir vasaras saulgrieži 23. un 24. jūnijā – Līgo diena un Jāņi. Tos svinam ne tikai katrā lauku ciemā un sētā, bet arī pilsētu laukumos, parkos un krastmalās. Teju uz katra pakalna ir iedegts Jāņu ugunskurs, smaržo pļavās saplūktās Jāņu zāles, puto alutiņš un mājasmātes cienā ar īpašo svētku mielastu – Jāņu sieru.

Arī Ziemas saulgrieži ir laiks, kad atceramies pagānu tradīcijas – jautrā ķekatnieku gājienā velkam bluķi un tad to sadedzinām, lai atbrīvotos no visiem gada laikā pastrādātajiem nedarbiem. Dziedam dziesmas, līksmi dejojam un ļaujamies bezbēdīgām rotaļām.

Februārī svinam Meteņus, bet Lieldienās krāsojam olas un olu kaujās noskaidrojam, kura no tām ir visizturīgākā.

Latvijā izsenis dzīvo dažādas tautas, tāpēc tiek svinēti ne tikai latviešu svētki, bet arī, piemēram, Masļeņica, kuru atzīmē pareizticīgie. Šajos svētkos tirgus letes lūst no daždažādiem kārumiem, bet pats galvenais ir pankūkas un pārģērbšanās, tinoties kažokos vai citās drānās, kas dzīvespriecīgos svētku svinētājus pārvērš līdz nepazīšanai.

Izbaudīt mūsu tradīcijas laipni aicināti arī Latvijas viesi. Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā un citviet valstī ciemiņi tiek mīļi gaidīti iesaistīties tradicionālajos rituālos un iepazīt senos arodus. Pirms Jāņiem plaši tiek skaidrota šo svētku mītiskā būtība un mācītas dziesmas un rotaļas, lai pilnīgāk izbaudītu gada visīsākās nakts mistēriju. Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā regulāri tiek demonstrētas seno amatu gudrības, un katrs var izmēģināt roku, lai kaut mazliet pasmeltos no tām.

Unikāla latviešu tautas vērtība ir līdz mūsdienām saglabājušās tautasdziesmas jeb dainas. Tās ir daiļskanīgas, saturiski ietilpīgas četrrindes, kuras nav iespējams precīzi pārcelt citās valodās. Tautasdziesmas ir ļoti dažādas - gan liriskas un filozofiskas, gan asprātīgas un aforismiem līdzīgas. Folklorists Krišjānis Barons 19. gadsimta beigās ieguldīja milzīgu darbu, vācot dainas un sistematizējot tās. Viņa izveidotais Dainu skapis ar vairāk nekā diviem miljoniem tautasdziesmu ir mūsu nacionālā bagātība, kas iekļauta UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. 

Kopš 1873. gadā Latvijā notika pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, pašdarbības kolektīvu pulcēšanās Rīgā ik pēc pieciem gadiem kļuvusi par neatņemamu tautas tradīciju, kura gandarī visus. Tas ir emocionāls pacēlums gan tiem tūkstošiem cilvēku, kas dzied koros, dejo deju kolektīvos un muzicē orķestros, gan tiem, kas apmeklē pašdarbnieku pacietīgā mēģinājumu darbā mākslinieciski augstvērtīgi noslīpētos koncertus. Ne viens vien ārzemnieks ir atzinis – kas nav bijis klāt latviešu Dziesmu un deju svētkos, tas nespēj dziļāk iepazīt Latvijas brīnumaino dvēseli.

Daudzas senās tradīcijas dzīvo un saista arvien jaunas paaudzes, tomēr laika gaitā veidojas arī jauni svētki. Jau vairākus gadu desmitus vasaras vidū jūrmalas zvejnieku ciemos ierasts svinēt Jūras jeb Zvejnieku svētkus, kad tiek baudītas jūras veltes, godāts Neptūns, vīri mērojas spēkiem, piemēram, virves vilkšanā, bet sievas demonstrē tīklu lāpīšanas prasmi. Samērā jauna tradīcija, tiesa gan – ar senām saknēm, ir Pliko skrējiens Kuldīgā, kad Līgo naktī itin kupls pulks drosminieku pilnīgi kaili skrien pāri Vecajam Ventas tiltam, u. c.