A+
Beta

Folkloras svētki

Latvijā folklora un senās tradīcijas ir lielā cieņā. Piedzīvot svētkus ar folkloras kopu piedalīšanos - tie būs spilgti iespaidi ikvienam tūristam.

  • Zemgaļu svētki Tērvetē

Ar folkloru aizrāvušies ļaudis visu dara no sirds un īsti. Tā nav tikai savas programmas atrādīšana uz skatuves, bet gan dzīvesveids un neatņemama identitātes daļa. Tas fascinē. Savukārt tūristiem, kam patīk fotografēt un iemūžināt dažādām tautām raksturīgo kolorītu, folkloras sarīkojumi ir īsts atradums. Aizrautīgi dziedājumi un danči, līksma muzicēšana – kā lai pie acīm neceļ kameru?

Folkloristi visbiežāk ir dvēselē bagāti un interesanti cilvēki, ar savu harmonisku dzīves skatījumu un dziļām zināšanām par tautas tradīcijām un vēsturi – iepazīšanās un sarunas ar viņiem ļaus ieraudzīt latviešus jaunā rakursā. Baltijā lielākais starptautiskais folkloras festivāls „Baltica” pēc kārtas notiek katrā no trim Baltijas valstīm un, tas nozīmē, katru trešo gadu – Latvijā. 

Folkloras kopas piedalās arī Dziesmu un deju svētkos, kā arī mazākos folkloras festivālos dažādās Latvijas pilsētās un pagastos. Piemēram, katru gadu oktobra trešajā sestdienā Alūksnes rajona Ziemeru pagasta Māriņkalna kultūras namā notiek tradicionālie valodas un folkloras svētki.

Populārs ir arī bērnu folkloras festivāls „Pulkā eimu, pulkā teku”, kurš jau gandrīz trīsdesmit gadu norisinās visā Latvijā un ir vecākais un plašākais šāda veida sarīkojums Baltijā.

Spilgtas un savdabīgas folkloras tradīcijas joprojām stipras ir Latvijas rietumu daļā Kurzemē - katoliskajā suitu novadā. Viens no vecākajiem Latvijas folkloras ansambļiem – "Suitu sievas", kas kopā sāka muzicēt jau 1924. gadā, ir slavenas ne tikai ar seno burdona dziedājumu, bet arī ar asprātīgajām apdziedāšanās dziesmām un aso, trāpīgo valodu. „Suitu sievas” uzstājas krāšņos tautastērpos ar līdz pat 15 centimetru diametrā lielām saktām, klāt pievelkot drosmīgās krāsās interesantos rakstos adītas zeķes. Viņu dziedājums, zinātniskajā terminoloģijā dēvēts par burdonu, ar raksturīgo ēēēēēōōōōō vilkšanu ir viens no senākajiem tradicionālās mūzikas (gan vokālās, gan instrumentālās) daudzbalsības veidiem, kuru pēc notīm iemācīties nav iespējams. Šī dziedāšanas maniere sakņojas senā pagātnē un vēl joprojām ir dzīva vietumis Baltijā, Balkānos, Karpatos, Gruzijā un Pireneju pussalā. 2004. gadā suitu novada Alsungas pagastā notika pirmais starptautiskais Burdona festivāls, un tagad tas tiek rīkots ik divus gadus.

Daudzveidīgus iespaidus - no senās Saules kaujas restaurācijas autentiskos tērpos ar zobenu cīņām līdz etnorokam - var gūt festivālā „Baltijas Saule”, kas veltīts 1236. gadā notikušās Saules kaujas atcerei, rudens saulgriežiem un Baltijas vienotībai. Šis festivāls notiek Rīgā, Zaķusalā, un pulcē daudz jauniešu, folkloristu, vēstures un seno cīņu entuziastu.

Augusta otrās nedēļas nogalē Tērvete aicina uz Zemgaļu svētkiem. Tur tiek uzcelta seno laiku apmetne, kur folkloras kopas un seno cīņu klubi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas, Krievijas un Somijas interesentu acu priekšā uzbur 9.-13. gadsimta vidi ar tā laika dzīvesveidu un paražām, demonstrē zemgaļu un krustnešu cīņas. Divas dienas īpašā gaisotnē ir iespēja tikties ar vēstures klubu entuziastiem, kā arī pašiem izmēģināt spēkus senču arodos un vērot senās cīņas ar zobeniem.

Zemgaļu svētki notiek Tērvetes dabas parkā, kas atzīts par EDEN konkursa uzvarētāju jeb vienu no Eiropas izcilākajiem tūrisma galamērķiem.

Iepazīt latviešu folkloras bagātības iespējams arī tradicionālajos svētkos, piemēram, Līgo dienā un Jāņos, ko Latvijā svin 23. un 24. jūnijā. Jau nedēļu pirms vasaras saulgriežiem Jāņus kopā ar folkloristiem ielīgo gan lielās un mazās pilsētās, gan pagastos un pat lielveikalos. Kad tuvojas Līgo vakars, jāuzzina, kur svētkus svinēs folkloras kopu dalībnieki un jādodas turp – vai tas būtu Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs Rīgā, Turaida, Vecpiebalga vai kāda cita vieta Latvijā. Kopā ar folkloristiem gada īsākā nakts iegūs neaizmirstamu burvību.

Lai izbaudītu krievu senos svētkus Masļeņicu, talkā var nākt, piemēram, folkloras ansamblis no Rīgas „Iļjinskaja pjatņica”. Ansamblis harmoniski iekļaujas Latvijas folkloristu dzīvē, nezaudējot savu identitāti.

Folkloristu vidū ir daudz dievturu – latviskās dabas reliģijas atzinēju. Folkloristi un dievturi kopj un mēģina stiprināt augstākās varas izpratni, kas, atšķirībā no kristīgās mācības, nav balstīta uz bailēm no Dieva soda, bet gan uztver Dievu kā mīļu, visur esošu spēku.

Starp folkloristiem netrūkst arī kristiešu – jo sevišķi Latvijas austrumu daļā Latgalē senā dievaziņa ir harmoniski savijusies ar katoliskajām tradīcijām.