A+
Beta

Luterāņu baznīcas

Luterāņi ir viena no trijām lielākajām Latvijas reliģiskajām konfesijām. Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā ir 288 draudzes, pārsvarā - Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē.

Baznīca ir arī viens no lielākajiem zemju un ēku īpašniekiem Latvijā. Daudzi luterāņu dievnami ir nozīmīgi arhitektūras pieminekļi un sakrālās mākslas krātuves. Pēc neatkarības atjaunošanas valstī uzbūvēti seši jauni dievnami, daudzi dievnami  atjaunoti no drupām vai grausta stāvokļa.
Šobrīd tiek celti jauni luterāņu dievnami piecās vietās Latvijā, paralēli vācot šim mērķim ziedojumus.

Pēc baznīcas sašķelšanās Romas katoļu un protestantu daļā arī Latvija, kā jau ilgstoši vācu kultūras ietekmē bijusi zeme, 16. gadsimtā plaši pieslējās luteriskajai reformācijai un luterāņu baznīcai. Rīgā pirmās luterāņu draudzes izveidojās 1521. gadā Sv. Pētera baznīcā Andreja Knopkena (Andreasa Knopkes) un 1522. gadā Sv. Jēkaba baznīcā Silvestra Tegetmeijera vadībā. Viņi abi kļuva par Rīgas un visas Livonijas pirmajiem evaņģēliskajiem mācītājiem.

Rīgas varenie dievnami

Luterāņu baznīcu vēsture gan nav saraujama ar katoļu un pareizticīgo dievnamu vēsturi. Laikmetu griežos daudzās baznīcās pa kārtai ir saimniekojušas visu šo trīs konfesiju draudzes – atlika vien mainīties laicīgajai varai un atkarībā no tās oficiālās reliģijas mainījās arī atbalsts baznīcai, mudinājumi pāriet no vienas ticības pāriet otrā u. tml.

Piemēram, Rīgas Doms ir Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa katedrāle, kur notiek koncerti un apskatīt senās velves vēlas tūristi. Baznīcas izcilā akustika un augstvērtīgo ērģeļu mūzika Rīgas Domu ir padarījusi par pasaulslavenu koncertzāli. Doma pamatakmens likts 1211. gadā, un līdz mūsdienām baznīca ir saglabājusi samērā daudz liecību par viduslaiku interjeru. Plašu ievērību Rīgas Doms iemantojis ar 1883.-1884. gadā uzņēmuma "E.F.Walcker&Co" būvētajām ērģelēm, kas atzītas par vienām no vērtīgākajām vēsturiskajām ērģelēm pasaulē.

Savukārt Sv. Pētera baznīca izceļas ar augstāko Vecrīgas torni. Līdz pat Otrajam pasaules karam šīs baznīcas tornis, vairākkārt dedzis, nopostīts un atjaunots, tika uzskatīts par augstāko koka celtni Eiropā (120,7 m). Kad pēc kara to atkal centās restaurēt, koka konstrukcijas vietā priekšroka tika dota metālam. Tagad tornis ir 123,25 metrus augsts un lifts apmeklētājus paceļ līdz otrajai galerijai 72 m augstumā.

Pārsteidzošie Kurzemes dievnami

Kurzemē ir daudz skaistu, izciliem kokgriezumiem rotātu luterāņu dievnamu. Šā novada amatniecības tradīcijas bijušas tik spilgtas, ka dēvētas par īpašu Kurzemes skolu. Meistarība, ar kādu veidoti kokgriezumi, sienu un griestu gleznojumi, nemaz nerunājot par ērģeļu prospektiem, kas veidoti nevainojamā manierisma, baroka vai rokoko stilā, pārsteidz ikvienu, kas ver šo ārēji atturīgo dievnamu smagās durvis.

Liepājas centrā atrodas viena no skaistākajām vēlīnā baroka stila baznīcām Latvijā – Liepājas Sv. Trīsvienības luterāņu baznīca (1742–1758). Tai ir grezns barokāls interjers, 1100 sēdvietu, 55 m augsts tornis un lielākās vēsturiskās ērģeles Latvijā (131 reģistrs, 4 manuāļi, vairāk nekā 7000 stabuļu, līdz 1912. gadam ērģeles tika uzskatītas arī par lielākajām pasaulē), kas joprojām skan.

Senākajā Liepājas dievnamā - Sv. Annas baznīcā (pirmo reizi rakstos minēta 1508. gadā) glabājas viens no Latvijas baroka laika kokgriezēju izcilākajiem meistardarbiem – 1697. gadā Ventspils kuģu būvētavas koktēlnieka Nikolasa Sēfrensa jaunākā darinātais altāris. Baznīcas lepnums ir arī ērģeles - trešās lielākās Latvijā.

Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīca pirmo reizi dokumentos minēta 1252. gadā, taču gadsimtu gaitā tā daudzas reizes cietusi ugunsgrēkos un pārbūvēta. Sv. Katrīnas baznīca bija Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmās galvaspilsētas Kuldīgas galma dievnams. Baznīcas altāris un kancele, ko laikā no 1660. līdz 1663. gadam darinājis slavenais Ventspils kokgriezējs Nikolass Sēfrenss vecākais kopā ar galdnieku Engeleinu Tīsenu, ir izcili manierismā stilā veidoti mākslas darbi. Krāšņā ērģeļu prospekta (veidots laikā no 1712. līdz 1715. gadam) autors ir Kornēlijs Rāneuss jaunākais.

Tālu no pilsētas burzmas, Aizputes novadā, koku ieskauta stāv nelielā Apriķu baznīca, ko pamatoti uzskata par Kurzemes sakrālās mākslas pērli.

Mūra baznīca celta 17.gs. sākumā, bet savu krāšņo interjeru zili baltos un zeltītos toņos tā ieguvusi 18. gs. vidū. Apriķu baznīcas interjers tiek dēvēts ne vien par Kurzemes baznīcu lepnumu, bet arī par augstas klases tautas mākslas darbu, jo vēstures materiāli liecina par to, ka Apriķu baznīcas būves darbos piedalījušies kuršu mālderi, vietējie namdari un kokgriezēji. Interjera stilos valda rokoko, turpretī atsevišķiem iekārtas skulpturālajiem un ornamentālajiem veidojumiem piemīt spilgttas baroka stilistiskās pazīmes.

Senākie iekārtas priekšmeti ir 1710. gadā darinātās luktas, kurās ir uzstādītas arī ērģeles. Kungu loža bagātīgi rotāta ar kokgriezumiem, krāsota zilā, baltā un zeltā. Īpaša ir rokoko stilā veidotā kancele, rotāta ar kokā grieztiem ziediem un akantu lapām. Altāra centrā atrodas krucifikss, kuram abās pusēs atrodas ar ziedu vītnēm greznotas korintiskas kolonas, starp kurām izvietotas Sv. Marijas un Sv. Magdalēnas skulptūras. Apriķu baznīcas interjeru vēl greznāku padara griesti - tikumu alegorisku figūru gleznojumi, kas izvietoti starp mākoņiem – ja esi pacēlis skatu pret tiem, šķiet, ka pār tevi nāks apskaidrība.

Par Kurzemes pērli uzskatāma arī 17. gadsimta beigās celtā Ugāles luterāņu baznīca (27 km no Ventspils, pie Rīgas - Ventspils šosejas). Baznīcas barokālo altāri, kanceli un biktssolu 1698. gadā darinājis Rīgas mākslinieks Johans Daniels Šaua, bet grezno ērģeļu prospektu izgatavojis (1697-1701) ventspilnieks Mihaels Markvarts. Prospekta apjomīgie, plastiskie akanti, ziedu vijas ar sulīgu augļu kārtojumu un apaļīgiem muzicējošiem eņģeļiem iemieso baroka stila un reizē arī autora mākslinieciskās individualitātes augstāko pilnību.

Kurzemes baznīca... Rīgā un tornis bez baznīcas

Ja Latvijas apceļošanai esat ierēķinājuši mazāk laika, priekšstatu par Kurzemes luterāņu baznīcām var iegūt arī Rīgā. Apmeklējiet Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur kopš 1935. gada slejas no Usmas ezera krasta pārvestā 1704. gadā būvētā luterāņu baznīca. Pie ieejas baznīcā novietotas senas soda ierīces - kauna stabs un soda sieksta, kas bija paredzēta nepaklausīgo zemnieku sodīšanai baznīcas priekšā. Šādi kauna stabi un soda siekstas bija plaši izplatītas Latvijā un līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei tika uzskatītas par pastāvīgu baznīcas inventāru.

Savukārt Jelgavā ir atjaunots Otrā pasaules karā sagrautās Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā ierīkots tūrisma informācijas centrs, interaktīvs muzejs, kas iepazīstina ar Latviju kopš vissenākajiem laikiem, mainīgo ekspozīciju zāles, restorāns un skatu laukums ar aizraujošu pilsētas un tās apkārtnes panorāmu. Vācu evaņģēliski luteriskās Sv. Trīsvienības baznīca bija Jelgavas vecākā (1574-1625), kā arī pirmā Eiropā no jauna uzceltā luterāņu baznīca, taču Otrā pasaules kara laikā tā gāja bojā.

Vidzemes savdabīgās luterāņu baznīcas

Cēsu Sv. Jāņa baznīca ir lielākā viduslaiku svētnīca ārpus Rīgas - 65 m gara un 32 m plata trīsjomu bazilika, ko rietumu galā ievada masīvs 65 m augsts zvanu tornis ar 15 m augstu gotisku smaili. 13. gadsimta sākumā celtā baznīca paredzēta 1000 sēdvietām. Altāra vidusdaļā skatāma slavenā igauņu mākslinieka Johana Kēlera altārglezna "Pieta”, kas datēta ar 1858. gadu. Altārgleznai izgatavotas vairākas kopijas - Sv. Stefana katedrālē Vīnē, Sv. Īzaka katedrālē un zviedru baznīcā Sanktpēterburgā, Mārtiņa baznīcā Rīgā un Karkusas draudzes baznīcā Igaunijā. 20. gadsimta sākumā šī altārglezna tika uzskatīta par vienu no dārgākajām altārgleznām Latvijā. Mūsdienās Sv. Jāņa baznīcā Cēsīs notiek pasaulē pazīstamu koru un ērģeļmūzikas koncerti, arī starptautiskais jauno ērģelnieku festivāls. No baznīcas torņa redzams pat 40 km attālais Zilais kalns; baznīcas slieksnis atrodas tieši 100 metru virs jūras līmeņa.

Savukārt 13. gadsimta beigās būvētās Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas ievērojamie altārtelpas izmēri vedina uz pieņēmumu, ka baznīca veidota ar nolūku, lai dievkalpojumu tajā varētu noturēt bīskaps. Masīvās sienas un druknie balsti norāda uz celtnes piederību pie romānikas stila. Baznīcas interjeru rotā vērtīgi barokāli kanceles un ērģeļu luktu gleznojumi, kā arī Heinriha Andreasa Konciusa un Johana Andreasa Šteina darināts rokoko ērģeļu prospekts. Ievērību pelna arī K. Fogela-Fogelšteina altārglezna "Kristus kārdināšana" (1842).

Krimuldas baznīca (atrodas starp Turaidu un Raganu) ir viena no pirmajām svētnīcām Livonijā. Gan no ārienes, gan interjerā tā neizceļas ar greznību, taču tās īstā bagātība ir senā vēsture.

Tiek uzskatīts, ka Krimuldas baznīcas uzkalniņā vai pašā baznīcā ir apglabāts senais līvu valdnieks Kaupo. Vēstures hronikas vēsta, ka Kaupo pretēji pārējiem Latvijas novadu valdniekiem pieņēmis kristīgo ticību un pat ticies ar Romas pāvestu. Kaupo kļuvis par pārliecinātu katoli un stājies vācu krustnešu rindās, lai nestu ticību „ar uguni un zobenu”. Līvi nepakļāvušies svešajai ticībai un Kaupo padzinuši no pils, vēlāk kādā kaujā viņš arī kritis. Nodedzinātās pils vietā Kubeseles pilskalnā 1205. gadā vācu baznīcas priesteris Alobrants uzcēla baznīcu, kurai dots Krimuldas vārds.

Tie, kurus neinteresē baltu tautu senā vēsture, var apmeklēt Krimuldas baznīcas labirintu - meditācijas apli, kas veidots pēc 13. gadsimta sākumā Francijā, Šartras katedrāles grīdā ierīkotā labirinta parauga.

Cēsu puses Taurenes pagastā atrodas Lodes jeb Apšu baznīca -koka guļbūves ēka, kas uzcelta senā pagānu svētvietā. Pirmā baznīca šajā vietā bija uzcelta 17. gadsimta 20. gados, bet Ziemeļu karš (1700-1721) un mēris iznīcināja 28 Vidzemes dievnamus, tostarp arī Lodes svētnīcu. 1728. gadā par Lodes muižas īpašnieka Ādolfa Hermana Bolto fon Hoenbaha līdzekļiem no ozola tika uzcelta jauna baznīca, kas laika gaitā tika pie lieliska interjera, ērģelēm un Vācijā lieta zvana.