Jūs atrodaties šeit

Senie tikumi un paražas

Latvijā sentēvu paražas un tradīcijas nav meklējamas vienīgi muzejos. Gluži otrādi - tās pieder pie tautas dzīves un dod iespēju arī tūristiem vairāk uzzināt par mūsu kultūrvēsturisko mantojumu.

Gadskārtas mainās, taču gadskārtu svētki un to popularitāte Latvijā - ne. Vislabāk mūsu tradīcijas var izbaudīt Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā Rīgā, bet ne tikai tur. Gandrīz katrā pilsētā vai pagastā var atrast vietu, kur cilvēki pulcējas kopā un svin svētkus gluži kā pirms simt un vairāk gadiem.

Vasaras saulgrieži

Latvijā visplašāk tiek svinēti Līgo svētki jeb Jāņi.

Vasaras saulgriežos - Jāņu naktī pa gaisu skrienot raganas, tāpēc lauku sētu vajag aizsargāt, apspraudot to ar pīlādžu zariem. Lielu atklāsmi var piedzīvot, atrodot papardes ziedu, kas, pēc nostāstiem, zied tikai vienu nakti. Bet, ja rītausmā kaili mazgāsieties rasā, būsiet veseli kā rutki. No senatnes mantoti daudzi Jāņu rituāli, kurus vislabāk var iepazīt un veikt, svinot šos svētkus kopā ar folkloristiem vai dievturiem, piemēram, Turaidā, Jāņu kalnā.

Meteņi un Ziemas saulgrieži

Ziemas beigās svin Meteņus. Skan nebēdnīgas dziesmas, vizinās ar ragavām, galdā ceļ kārtīgu mielastu ar cūkas galvu un iet ķekatās – tādi ir Meteņi. Šie paši svētki, svinēti pēc slāvu modes un saukti par Masļeņicu, nebūtu svētki, ja tajos neceptu pankūkas, nedziedātu apdziedāšanās dziesmas, ko sauc par častuškām, un nededzinātu no salmiem darinātas lelles. Masļeņicas tradīcijas sevišķi labi ir izkoptas Latvijas austrumdaļas pilsētā Daugavpilī.

22. decembri, kad diena ir visīsākā visā gadā, bet nakts – pati garākā, ar maskotu gājienu un tradicionālo bluķa vilkšanu un dedzināšanu sentēvu garā var aizvadīt ne vien Brīvdabas muzejā, bet arī Vecrīgā. Vismaz tūkstotis rīdzinieku un Rīgas viesu, sapulcējušies vienuviet, dodas pastaigā pa vecpilsētu ar garās virvēs iesietiem bluķiem, kurus vakara gaitā sadedzina, simboliski atvadoties no gada laikā pastrādātajiem nedarbiem. Skan dziesmas folkloras ansambļu pavadījumā, lieli un mazi iet rotaļās, tautiskie danči vilktin velk izlocīt kājas.

Lieldienas

Latvijā kristīgie svētki nekonkurē ar pagānu tradīcijām un otrādi – uzticība sentēvu paražām nenoliedz kristīgo svētku izpratni. Ir cilvēki, kas Lieldienu rītā dodas uz baznīcu, taču tas netraucē pēc dievkalpojuma kārtīgi izšūpoties šūpolēs, lai vasarā nekostu odi. Tāpat - ripināt krāsotās olas vai pēc senām līvu tradīcijām ar dziesmām iet jūras malā dzīt putnus. Vairākums Latvijas bērnu tic, ka krāsainās olas pa nakti atnes Lieldienu zaķis un tās paslēpj vai nu dārzā, vai kur citur mājās.

Dievturība

Latviešu etnisko reliģiju dēvē par dievturību. Dievturi un folkloristi cenšas saglabāt un kopt senlatviešu izpratni par Dievu kā mīļu, visaptverošu spēku, kas var izpausties, piemēram, skaistā ziedā vai materializēties veca vīriņa veidolā, kurš ierodas pie cilvēkiem pārbaudīt viņu patieso labsirdību. Joprojām Latvijā tiek cienītas senās zināšanas par svētvietām un āderēm, pa kurām labāk plūst ne vien skaņa, bet arī labo domu enerģija.

Par svētvietām uzskata gan senas birzis, atsevišķus kokus, avotus, akmens krāvumus, kalnus un ielejas – visu, kas pēc nostāstiem, izstaro īpašu enerģiju. Viena no plašāk zināmām svētvietām atrodas Sunākstē, Jaunjelgavas novadā, taču visvairāk runā par Pokaiņu svētvietu netālu no Dobeles. Pagājušā gadsimta 70. gados gan ASV Kosmiskajā centrā (NASA), gan PSRS Kosmisko pētījumu centrā tika pētītas fotogrāfijas, kur fiksēti mikroviļņu starojumi. Fotogrāfijās redzamas dziļas riņķveida struktūras, no kurām pati iespaidīgākā ar 340 km diametru apņem gandrīz visu Latvijas teritoriju, bet šo struktūru centrs atrodas ap Pokaiņiem.

Tautas medicīna

Cienot mūsdienu medicīnas sasniegumus, Latvijā netiek noliegta arī senā latviešu ārstniecība. Dažādas augu valsts tējas, zālītes un uzlējumi – tie ir pašsaprotami līdzekļi, kas palīdzēs pret klepu, sāpošu kaklu un daudzām citām kaitēm. Tāpat savu reizi var noderēt uzturēšanās enerģētiski spēcīgās vietās, buramvārdi un pat vārdošana, kuras prasmi zintnieki manto no paaudzes paaudzē.

Īpaša vieta senajā latviešu ārstniecībā bija ierādīta pirtij. Arī tagad netrūkst lauku pirtiņu, kur zinošu pirtnieku vadībā var uzlabot veselību pēc senajām metodēm. Senās latviešu pirtis sauca par melnajām jeb dūmu pirtīm. Lai akmeņi kārtīgi uzsiltu, pirti jākurina vismaz sešas stundas. Kad sasniegta nepieciešamā pēršanās temperatūra, dūmi no pirts telpas tiek izlaisti laukā pa lodziņu, bet pirts turpina silt no ugunī sakarsušajiem akmeņiem.  

Ar seno dziedināšanu reizumis nodarbojas arī folkloristi, piemēram, folkloras kopa „Trokšņu iela”. Kopas dalībnieki ne tikai dzied, spēlē, iet rotaļās, auž jostas un pin prievītes, vērpj ar vārpstiņu, auž tīklus un darina guļbūves, bet arī ārstē pēc senām metodēm ar dziedniecības augiem.

Latvijā regulāri notiek dažādi folkloristu sarīkojumi un folkloras kopu koncerti, kuros ar senajām prasmēm un tradīcijām tiek aicināti iepazīties arī tūristi un citi viesi. 

Folkloras taka "Jāņkalni"
+

Folkloras taka "Jāņkalni"

Folkloras taka "Jāņkalni" Talsu novadā iepazīstina mūsu ar senču rakstiem, zīmēm un dievībām. Takas garums ir 1,5 km.
Dzirnavas Vēveros
+

Muzejs "Vēveri"

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. Muzejā apskatāma senlatviešu lauku sēta un nesen atjaunotās Vēveru dzirnavas....
Rokdarbniece
+

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs Rīgā

Pusstundas brauciena attālumā no Rīgas centra, Juglas ezera krastā ir kāda neparasta vieta.
Etnogrāfiskā māja "Zvanītāji"
+

Etnogrāfiskā māja "Zvanītāji"

Etnogrāfiskā māja "Zvanītāji" ir 19.gadsimta beigās celta koka ēka, kura joprojām saglabājusi savu pirmatnējo izskatu.
Pēdējo reizi atjaunināts: 
18.09.2014