Laikmetu griežos ar pastāvošās varas atbalstu ir dominējusi katra no trijām lielākajām Latvijas reliģiskajām konfesijām (katoļu, luterāņu un pareizticīgo), tāpēc Rīgā līdzās nelieliem dievnamiem un vienkāršiem lūgšanu namiem slejas majestātiskas katedrāles. To velvēs un vitrāžas kultūrvēstures lietpratēji atradīs teju visu Eiropā pazīstamo mākslas un arhitektūras stilu „nospiedumus”. Taču sakrālās mākslas „pērļu zvejniekiem” būtu aizraujoši apmeklēt ne tikai Latvijas galvaspilsētu, Rīgas Domu, Sv. Pētera baznīcu un Pareizticīgo Kristus dzimšanas katedrāli, bet arī mazpilsētas un nelielus ciematus. Piemēram, doties uz Madonas novada Ļaudonu, kur 1863. gadā celtajā un iesvētītajā pareizticīgajā baznīcā tagad sadzīvo trīs draudzes – pareizticīgo, luterāņu un katoļu. Otrā pasaules kara laikā mūra celtne cieta ugunsgrēkā, bet padomju laikā to piemēroja bibliotēkas vajadzībām.
Katoļi un vecticībnieki Latgalē
Latvijā sakrālā tūrisma interesentus pārsteidz kristīgās ticības divu atzaru – Rietumu (katolicisma un protestantisma) un Austrumu (vecticības un pareizticības) – pašsaprotama līdzāspastāvēšana. Neaizmirstamus sakrālās mākslas objektus piedāvā Latgale, Latvijas katolicisma centrs, kur par iedzīvotāju stipro ticību liecina ārtelpas krucifiksi un starptautiska mēroga svētvieta Aglona. Taču Latgalē ir daudz pareizticīgo dievnamu, kas glabā izcilus sakrālās mākslas paraugus, piemēram, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Šķeltovas pareizticīgo baznīca Aglonas novadā ir vienīgā no 1836. gadā būvētajām, kas saglabājusi savu sākotnējo ampīra stilu; miniatūrais koka dievnams ar baltajām kolonnām atrodas lielceļa malā, bērzu birzs ieskautā kapsētā.
Tomēr viens no lielākajiem Latgales pārsteigumiem ir mazie un noslēpumainie vecticībnieku dievnami – mūra vai ķieģeļu pilsētās, spilgtās krāsas krāsotie koka sādžās. Vecticībnieku kopiena gan ir noslēgta, tāpēc nevajadzētu cerēt, ka visu dievnamu durvis būs plaši atvērtas. Taču, ja dievnama apmeklējums ir iepriekš sarunāts, mazo dievnamu lūgšanu telpas labu vēlošajam viesim atklāj gadsimtu senas tradīcijas un sakrālās mākslas pērles.
Baznīcas Kurzemē
Savukārt Kurzeme, kādreizējās Kurzemes hercogistes sirds, līdz mūsdienām ir izlolojusi ne tikai pilsētu staltās katoļu un luterāņu baznīcas, kuru soli vēl glabā viduslaiku dievlūdzēju pieskārienus, bet arī mazas, klusas piejūras baznīciņas, kurām tradicionāli nav torņa (lai nemaldinātu kuģotājus) un iekštelpā pie griestu sijas piestiprināti burinieku modeļi.
Kurzeme savus ciemiņus pārsteidz arī ar neiedomājamiem baroka un rokoko stila kokgriezumiem un griestu gleznojumiem, ko darinājuši vietējie mākslinieki, un kuriem visbiežāk nebija pat uzvārda. Iegaumējiet Apriķu luterāņu baznīcas vārdu Aizputes novadā – šis nelielais dievnams, kas 17. gadsimta sākumā būvēts kā muižnieka privātbaznīca, - ir viens no bagātīgākajiem baroka un rokoko laikmeta stila paraugiem Baltijā.
Ērģeles baznīcās
Taču Latvijas sakrālā māksla nebūtu pilnvērtīga bez... mūzikas. Latvijā ir aptuveni 300 tā dēvēto vēsturisko ērģeļu, proti, līdz 1945. gadam būvēti mūzikas instrumenti, no kuriem vairāki ir pasaules līmeņa kultūras mantojuma īpašajā dārgumu sarakstā. Piemēram, Liepājas Trīsvienības baznīcas ērģeles ir vienīgās nepārbūvētās pasaulē, uz kurām vēl iespējams muzicēt.
Savukārt Rīgas Doma ērģeles un ērģeļu prospekta vidusdaļa saglabājusies kopš 1601. gada. Ērģeļu eksperti uzskata, ka Rīgu var droši uzskatīt ne tikai par jūgendstila, bet arī romantisko ērģeļu metropoli. Vienalga, vai esat nolēmuši doties vairāku dienu ceļojumā pa Latgales sakrālā tūrisma maršrutiem vai tikai iegriezties Vecrīgas lielākajos dievnamos, katrā sajutīsit Latvijas cilvēku dvēseli un klusās lūgšanas, kas veltītas Augstākajam.
