Latvijā joprojām godā ir senās tradīcijas, tāpēc plaši tiek svinēti senie gadskārtu svētki. Latviešu tradīcijas vislabāk izbaudīt Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā Rīgā. Kādi tad ir šie svētki? Visplašākie tradicionālie svētki, ko svin Latvijā, ir Līgo jeb Jāņi. Jāņu naktī nedrīkst gulēt, citādi miegs nākšot visu vasaru: šo ticējumu Latvijā tur godā un vasaras īsāko nakti pavada pie ugunskuriem - dziedot, iedzerot alu un ēdot Jāņu sieru.
Vasaras saulgrieži
Jāņu naktī pa gaisu skrienot raganas, tāpēc savu lauku sētu vajag aizsargāt, apspraudot to ar pīlādžu zariem. Lielu atklāsmi var piedzīvot, atrodot papardes ziedu – tas tikai uz mirkli uzziedot gada īsākajā naktī. Bet, kailam rītausmā mazgājoties rasā, var iegūt veselību. Ir vēl daudz senu Jāņu rituālu, ko var izbaudīt, svinot šos svētkus ar folkloristiem vai dievturiem, piemēram, Turaidā, Jāņu kalnā.
Meteņi un Ziemas saulgrieži
Ziemas beigās svin Meteņus. Tās ir dziesmas, lielīšanās, vizināšanās ar ragaviņām, kā arī kārtīgs mielasts ar cūkas galvu un iešana ķekatās. Savukārt apdziedāšanās (častuškas), pankūku cepšana un salmu lelles dedzināšana – tās ir slāvu Masļeņicas tradīcijas, kas jo sevišķi izkoptas Daugavpilī.
Ziemassvētku laikā, gada īsāko dienu 22. decembri ar maskotu gājienu un bluķa vilkšanu var izbaudīt ne vien Brīvdabas muzejā, bet arī Vecrīgā. Nu jau vairākus gadus teju tūkstotis rīdzinieku un Rīgas viesu dodas ar garās virvēs iesietiem bluķiem apkārt vecpilsētai, lai pēc tam tos sadedzinātu un ļautos dejām folkloras ansambļu mūzikas pavadībā. Interesanti, ka šajā gājienā ar dziesmām savās valodās dodas arī Latvijas krievu un lībiešu folkloras ansambļi.
Lieldienas
Arī Lieldienās kristīgās tradīcijas savijušās ar pagāniskajām. Ir cilvēki, kas Lieldienu rītā dodas uz baznīcu, taču tas nemaz netraucē kārtīgi izšūpoties šūpolēs, lai vasarā nekostu odi, ripināt krāsotās olas vai arī pēc senām lībiešu tradīcijām ar dziesmām iet jūras malā dzīt putnus. Daudzi Latvijas bērni tic, ka krāsainās oliņas pa nakti atnes Lieldienu zaķis un paslēpj vai nu dārzā, vai kur citur mājās.
Dievturība
Visciešāk pirmskristīgās tradīcijas godā tur dievturi – dievturība ir latviešu etniskā reliģija. Folkloristi un dievturi kopj un mēģina restaurēt šo senlatviešu Dieva izpratni, kas atšķirībā no kristīgās mācības nebalstās uz bailēm no Dieva soda, bet uztver Dievu kā mīļu, visur esošu spēku, kas kādreiz var izpausties vai nu skaistā ziedā, vai materializēties kā vecs vīriņš, kurš ierodas pie cilvēkiem pārbaudīt viņu patieso labsirdību. Joprojām Latvijā ir dzīvas senās zināšanas par svētvietām un āderēm, pa kurām labāk plūst ne vien skaņa, bet arī labo domu enerģija.
Senās koku birzis, atsevišķi koki, avoti, akmens krāvumi, kalni un ielejas – tās visas ir senās svētvietas, kuras, kā runā, satur īpašu enerģiju. Ļoti interesantas senas svētvietas ir Sunākstē, tomēr par spēcīgāku uzskata Pokaiņu svētvietu. Šī ir unikāla vieta pasaulē, uzskata svētvietu pētnieki. Septiņdesmito gadu sākumā gan ASV Kosmiskajā centrā (NASA), gan PSRS Kosmisko pētījumu centrā vērtēja fotogrāfijas, kur fotografēti mikroviļņu starojumi. Tajās varēja vērot dziļas riņķveida struktūras. Pati iespaidīgākā no tām ar 340 km diametru apņem gandrīz visu Latvijas teritoriju, tās centrs ir ap Pokaiņiem. Uz šo mīklaino un dažādiem nostāstiem apvīto vietu mežu netālu no Dobeles pēdējos gados brauc daudz ceļotāju.
Tautas medicīna
Interesanti, ka Latvijā spēcīgas ir arī seno zintnieku gudrības – līdztekus mūsdienu medicīnai pastāv arī senā latviešu ārstniecība. Dažādas tējas no augu valsts, zālītes un uzlējumi, uzturēšanās enerģētiski spēcīgās vietās, īpaši buramvārdi un vārdošana – tas viss ir zintnieku pūrā, un šīs zināšanas tiek izmantotas joprojām.
Īpaša goda vieta senajā latviešu ārstniecībā bija ierādīta pirtij. Arī tagad netrūkst lauku pirtiņu, kur zinošu pirtnieku vadībā var uzlabot veselību pēc senajām metodēm. Senās latviešu pirtis sauca par „melnajām pirtīm” jeb dūmu pirtīm. Tas ir viens no senākajiem pirts veidiem. Lai akmeņi kārtīgi uzsiltu, pirts jākurina vismaz sešas stundas. Tad, kad sasniegta nepieciešamā pēršanās temperatūra, dūmi no iekšā sakurtās uguns tiek izlaisti ārā pa lodziņu, bet pirts turpina silt no ugunskurā uzkarsušajiem akmeņiem.
Ar seno dziedināšanu nodarbojas arī folkloras kopa „Trokšņu iela”. Viņi ne tikai dzied, spēlē, iet rotaļās, bet arī nodarbojas ar tradicionālo amatniecību, jostu un prievīšu pīšanu, vērpšanu ar vārpstiņu, tīklu un guļbūvju darināšanu, bet arī ārstēšanu pēc senām metodēm ar dziedniecības augiem. Šo un citas folkloras kopas var satikt un pašiem iesaistīties senajās tradīcijās un paražās var folkloras kopu koncertos vai festivālos, kas plaši notiek visā Latvijā.
