A+
Beta

Angliski

Bērzi ir Linarda Liberta lielā aizrautība. Ar šiem kokiem viņš ir saistīts jau daudzus gadus. Viss aizsākās ar pirtsslotu siešanu. Pēc tam, 2010. gadā, saimnieks no bērzu sulām pamēģināja saraudzēt vīnu, un tapa pirmās sešas muciņas bērzu sulas vīna. Vēl pēc gada tika aizsākta tāda pagraba būvniecība, kurā var uzņemt ciemiņus, pastāstīt viņiem par raudzēšanas procesu, to parādīt un dot arī iespēju apmeklētājiem pagraba pustumsā apskatīt mucas un raudzēto dzērienu pudeļu simtus. Tagad tāds pagrabs ir uzcelts, un tā ir vieta arī daudzveidīgo bērzu sulu dzērienu, kurus Linards Liberts "paraksta" ar savu uzvārdu, degustēšanai.

Viesojoties šajā bērzu sulas pasaulē, saimnieks pārliecina jebkuru skeptiķi par bērza īpašo vietu un lielo nozīmi ikviena latvieša dzīvē. Vispirms saimnieks stāsta, kas ir bērza sula, kā to iegūst, lai kokam nenodarītu pāri. Tad dalās zināšanās par to, kā no svaigas sulas, ko iegūst tikai 2-3 nedēļu laikā reizi gadā, top saldais un tumšais, garšā intensīvais sīrups. Pēc tam tiek atklāts noslēpums, kā top īstens gardums - atspirdzinošā limonāde. Bet īpaši ir stāsti ir par to, kā 8 mēnešus pacietīgi tiek gatavots maigais bērzu sulas vīns. Un pašās beigās ikvienam ļauts uzzināt, kā pusotra gada garumā, izmantojot klasisko šampanieša raudzēšanas metodi un rūpīgu roku darbu, saimnieks uzmana pudelēs briestošo putojošo vīnu. Pa vidu stāstiem un dzērienu degustācijai, Linards Liberts aicina ciemiņus nobaudīt mājās raudzētu, īsi pirms viesošanās ceptu, siltu kviešu maizīti, kas „nodzēš” iepriekšējo dzērienu garšas, lai varētu baudīt nākošās. Pēc šīs ciemošanās sirdī ieplūst prieks par to, ka viss, ko šeit var baudīt, ir simtprocentīgi dabisks un īsts.

Nepalaid garām! Nogaršo bērzu sulas putojošo vīnu, kas ir dzēriens īpašiem svētkiem, jo pavasaris, spirgtums, dzīvīgums šeit ir atraisījies dzirkstošos burbulīšos! Saimnieks Linards Liberts saka: „Tādu vīnu, ar tosta uzsaukšanu, iedzerot, rodas sajūta, ka jauki dzīvot Latvijā. Un rodas spēks šeit strādāt, dzīvot, mīlēt, baudīt to, kas te tapis. Nav vēlēšanās nekur braukt prom."

  • Adrese: 
    Ikšķiles novads, Tīnūžu pagasts, Daugavmala, Zaķu muiža
  • E-pasts: 
  • Tālrunis: 
    +371 29 29 74 69
  • Mobilais tālrunis: 
    +371 29 29 74 69
  • Mājaslapa: 
  • Valodas, kurās apkalpo: 
    • Angliski
    • Krieviski
    • Latviski
  • Ieejas maksa: 
    Maksas
  • Apmaksas veidi: 
    • Skaidra nauda
Pakalpojumi: 
  • Gida pakalpojumi
  • Izstādes
  • Lauku labumi
  • Suvenīri
  • Tematiskie pasākumi
Piedāvātās iespējas: 
  • Bezmaksas autostāvvieta
  • Tualete
Darba laiks: 
Laipni lūdzam visus interesentus bērzu sulas pasaulē uz pagrabu ekskursijā. Ekskursijā var pieteikties gan privāti, gan grupās. Ļoti privāts stāstījums ~10 cilvēki (cena 3,50 Ls no pers.) maksimāli iespējams uzņemt ~30 interesentus. Ekskursija var tikt novadīta LV, ENG, RUS valodā. Zvaniet +371 29 29 74 69 vai rakstiet: info@sula.lv un rezervējiet savu laiku.
Informācija mainīta: 13.06.2013

Ogres ieleja kopumā ir starp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai nozīmīgākajām neregulētu upju ielejām Latvijā biotopu dažādības un savdabības dēļ. Te konstatēti 11 ES Biotopu direktīvas 1.pielikuma biotopi, no kuriem 5 ir prioritāri (nogāžu un gravu meži, parkveida pļavas, sugām bagātas atmatu pļavas, sugām bagātas vilkakūlas pļavas, pārmitri platlapju meži), kā arī vienlaikus 15 Latvijā īpaši aizsargājami biotopi.

Viena no nedaudzajām vietām, kur sastopami Latvijā ļoti reti biotopi – parkveida pļavas un jaukti ozolu, gobu, ošu meži upju krastos, upju straujteces. Sastopamas vairākas tieši Ogres ielejai raksturīgas retas augu sugas (augstais gaiļpiesis, daudzgadīgā mēnesene), kā arī daudzas Latvijā retas īpaši aizsargājamas augu sugas. Konstatētas vairākas Eiropas direktīvas pielikumos iekļautās augu un dzīvnieku sugas.

Lielie Kangari ir lielākais osu valnis jeb grēda Latvijā, kā arī tāda paša nosaukuma dabas liegums. Tie atrodas Ropažu novadā un Ogres novada Suntažu pagastā. Grēdas relatīvais augstums svārstās no 10 līdz pat 27 metriem. Absolūtais augstums sasniedz 72 metrus vjl. Kopējais vaļņa garums ir ap 26 kilometriem, bet pats augstākais posms, ko parasti saprot un apzīmē ar vārdu salikumu "Lielie Kangari" ir aptuveni 7 kilometrus garš.

1957. gadā tagadējā Suntažu pagasta teritorijā tika nodibināta dabas aizsardzības teritorija - liegums, 1977. gadā osu grēda izdalīta kā kompleksais dabas liegums. Tas paplašināts 2004. gadā, iekļaujot teritorijā ievērojamas platības Ropažu novadā. Aizsargājamā teritorijā ietilpst gan pati osu grēda, gan arī blakus esošās dabas teritorijas un reti biotopi. Liegumā ietilpst arī Lielais Kangaru purvs un Kangaru ezers.

Sastopami arī aizsargājami augi, no kuriem 17 sugas ir aizsargājamas un novērojama savdabīga purva veģetācija grēdas piekājē. Dabas lieguma teritorijā Suntažu pagasta daļā atrodas arī neliels Mazās Juglas upes krasta posms kā arī teikās plaši pieminētais Ķoderu pilskalns jeb Lielā Vīra gulta, ko tūristiem viegli atrast, braucot no Rīgas uz Ērgļiem pa P4 ceļu tūlīt aiz Kangaru kalnu grēdas beigām - ap 300 m pirms autobusu pieturas Ķoderes (norāde un taciņa pa labi).

Pats pilskalns redzams kā piepacelts divkuprains paugurs pa labi no ceļa. Savukārt blakus Kangaru ezeram izveidotās dabas takas malā atrodas Burlakkalniņš - vieta, kur agrāk slēpušies lielceļu laupītāji, bet 2. pasaules kara laikā - nacionālie partizāni Ezeriņa vadībā.

Ekskursijas pa Madlienas ievērojamākajām vietām, izjādes ar zirgu, peldēšanās, telšu vietas. Muzejs atrodas bijušajā Plāteres pagasta centrā, 1868. gadā celtajā Plāteres sākumskolā. Šeit strādājuši - pirmais  Latviešu preses magnāts un miljonārs Antons Benjāmiņš un komponists Kārlis Kažociņš. Apskatei izveidotas septiņas pastāvīgās ekspozīcijas.

Pašlaik muzejā izvietota pastāvīgā ekspozīcija "Boļševistiskās sistēmas spožums un posts". Ekspozīcija apskatāma katru dienu iepriekš piesakoties. Pie muzeja māzeru kolekcija.

Atpūtas kompleksā „Viesu Līči” pieejams plašs brīvdabas spēļu laukums ar atrakcijām un rotaļām bērniem no 2 līdz 12 gadu vecumam pieauguša cilvēka tiešā pavadībā. 
Brīvdabas rotaļu laukumā iespējams šūpoties šūpolēs, braukt ar karuseļiem, spēlēt minigolfu, braukt ar traktorvilcieniņu „Bruģa bānītis”, lidot ar velohopteru, šļūkt no slidkalniņa vai izmēģināt dažādas veiklības trases. Pēc aktīvas darbošanās iespējams ieturēt gardu maltīti „Viesu Līču” kafejnīcā „Zemnieka cienasts”. Šeit cienā ar latviskiem un Latvijā iecienītiem ēdieniem no Zemgalē iegūtiem gaļas un piena produktiem, ar tepat "Līčos" izaudzētu dārzeņu bagātīgām piedevām un pašu ceptiem konditorejas našķiem. Šeit var sarīkot lieliskas svinības un dažāda veida pasākumus. Kompleksā ietilpst arī viesu māja ar nakšņošanas iespējām, telšu vietas, pirtiņa. No šejienes kursē vairāk kā 90 gadus sens kuģītis „Frīda”, kas aizvedīs līdz pat Jelgavai.

Latvijas gaidu un skautu muzejs ir unikāls ar to, ka ir vienīgais šāda veida muzejs Latvijā un visā Baltijā. Liela daļa materiālu ir atceļojuši gan no Austrālijas, Kanādas, ASV, gan no dažādām Eiropas valstīm, pat no tālās Japānas!


Gaidu un skautu muzejs piedāvā ceļojumu cauri gadiem, kura laikā ir iespējams uzzināt par to, kā skautisms un gaidisms aizsākās Latvijā, par latviešu skautu un gaidu gaitām visā plašajā pasaulē, kā arī par skautu un gaidu gaitām mūsdienu Latvijā.


Tiem, kas par skautiem un gaidām dzird pirmo reizi, ir iespēja uzzināt par to, ko skauti un gaidas dara un kā var kļūt par skautu vai gaidu. Muzejā apskatei pieejami ne tikai dažādi dokumenti un grāmatas, bet arī dažādas praktiskas lietas - skautu un gaidu formas tērpi no dažādiem laikiem, nozīmītes, nometņu uzšuves,  karogi un foto albumi. Nenovērtējama muzeja vērtība ir daudzās dienasgrāmatas, ko rakstījuši latviešu skauti un gaidas, esot trimdā.


Ideja par gaidu un skautu muzeja izveidošanu radās vadītājai Mildai Feldmanei, kura pirms Otrā Pasaules kara darbojās kā gaidu vadītāja Rēzeknē. Kara dēļ viņai nācās pārciest dažādas represijas, bet cauri visām mokām un sāpēm viņa nesa ideju par muzeja izveidošanu. Ideja tika īstenota 1991. gadā, kad, pateicoties Ogres domes atbalstam, muzeja izveidei tika piešķirtas telpas ēkā Ogres upes krastā.


Skautu un gaidu kustība bija viena no populārākajām jaunatnes kustībām pirmās Latvijas laikos (1918-1940), tā bija kustība, kuras biedru skaits sniedzās vairākos tūkstošos, kustība, kuras atzari darbojās teju katrā skolā. Tieši savu ideālu dēļ skautu un gaidu kustībām ir nācies daudz piedzīvot un pārdzīvot – gan organizācijas likvidāciju un aizliegumu okupācijas gados, gan atdzimšanu līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu. Taču par spīti visām grūtībām, Latvijā joprojām aktīvi darbojas vairāki simti skautu un gaidu.

  • Kategorija: 
    Kafejnīcas un tējnīcas, Vietējā virtuve

Vienīgā Latvijas kafejnīca, kurai ir ļoti neparasts - militārās tehnikas un citu atribūtu, t.sk. - Padomju armijas interjers. Arī tās dārzā ir apskatāmi interesanti eksponāti - artilērijas šāviņi, lidmašīna, kara automašīnas u.c. Tiešām vērts ieiet un izdzert kafiju.

Pakalpojumi: 
  • Tualete
  • TV

Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze apvieno luterticīgos kristiešus Ikšķiles novadā. Mūsu draudzē ir arī kaimiņu novadu un pilsētu iedzīvotāji, bet pamatā visiem ir kāda saikne ar Ikšķili.

Mēs lepojamies ar savu vēsturiskumu un skaisto dievnamu. Ikšķile ir pirmā vieta Baltijā, kur celta mūra baznīca. Tā ir misionāra, bīskapa un svētā Meinarda darbības vieta. Luterticīgo draudze Ikšķilē ir kopš Reformācijas laikiem. Mēs jūtam šo lielisko mantojumu. Bet nozīmīgākais priekš mums ir paša Dieva darbs pie mums un līdzcilvēkiem. Viņa darbā mēs vēlamies piedalīties, kā liecinieki un kalpošanas līdzbiedri.

Ikšķiles draudzē ir aptuveni 450 draudzes reģistrēto locekļu. Tā kā pēdējos gados novada iedzīvotāju apjomi strauji pieauguši, tad arī draudze pieaug no tiem, kuri tagad dzīvo draudzes robežās.

Draudzi vada mācītājs Dzintars Laugalis, kurš šeit kalpo kopš 2008.gada novembra.

Draudzes priekšnieks ir Jānis Rudzītis, bet priekšnieka vietniece ir Spodra Zirne.

Draudzes praktisko dzīvi palīdz vadīt draudzes valde, kur bez mācītāja un priekšnieces ir kasiere, sekretāre un diakonijas vadītāja.

Svarīgākos lēmumus draudzes dzīvē pieņem draudzes padome, kuri tiek ievēlēti no visas draudzes. Padomē ir 11 locekļi.

Draudzes revidenti rūpējas, lai viss praktiskais darbs draudzes pārvaldībā tiek paveikts ar atbilstošu rūpību un atbilstoši prasībām Baznīcā un valstī.

Draudzes mācītājam kalpošanā palīdz un līdzdarbojas Lutera Akadēmijas students Ivo Ķirsis.

Draudzes muzikālo dzīvi vada ērģelniece Viktorija Ivanova.


 

4.augustā, kad Pareizticīgā Baznīca svin svētās apustuļiem pielīdzināmās Marijas Magdalēnas piemiņu, Aderkašu pareizticīgo baznīcā, kas iesvētīta par godu svētajai apustuļiem pielīdzināmajai Marijai Magdalēnai, jau trešo gadu tika svinēti dievnama altārsvētki.
 
Svētki sākās ar ūdens iesvētīšanas aizlūgumu, kuru kalpoja baznīcas pārzinis priesteris Vadims Demčenko. Dievišķo liturģiju vadīja Valmieras apriņķa prāvests mitroforais virspriesteris Nikolajs Tihomirovs, viņam līdzkalpoja Liepājas apriņķa prāvests, Rīgas Debesbrukšanas baznīcas pārzinis virspriesteris Nils Druvaskalns, valmieras sirdsskaidrā radoņežas Sergija baznīcas pārzinis virspriesteris Vladimirs Fedotovs, svētās apustuļiem pielīdzināmās Marijas Magdalēnas baznīcas pārzinis priesteris Vadims Demčenko un Rīgas Svētās Trijādības baznīcas Pārdaugavā klēriķis priesteris Jānis Dravants, Rīgas Ņevas Aleksandra baznīcas klēriķi priesteris Valērijs Krastiņš, priesteris Pāvils Kušnarevs un diakons Aleksandrs Akatovs. Dievkalpojumā dziedāja Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo draudzes koris reģentes Ksenijas Māliņas vadībā. Pateicoties draudzes locekļu pūlēm, baznīca bija ziediem rotāta un saposta svētkiem. Dievkalpojumā pulcējās vairāk kā 70 dievlūdzēju – gan vietējie iedzīvotāji, gan svētceļnieki no Rīgas un Ventspils.
 
Dievišķajā liturģijā tika uzsaukti ilgi gadi Svētīgākajam Maskavas un visas Krievzemes Patriarham Kirilam, Visaugstisvētītajam Rīgas un visas Latvijas Metropolītam Aleksandram un Augstisvētītajam Daugavpils Bīskapam Aleksandram ar viņu Dieva sargāto draudzi, šodien godājamajai Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera igumenei Magdalēnai (Polin) ar klostera māsām un visiem pareizticīgajiem kristiešiem, notika krusta gājiens ap dievnamu un aizlūgums. Aizlūguma noslēgumā tika nolasīta lūgšana svētajai apustuļiem pielīdzināmajai Marijai Magdalēnai. Svētku sprediķi sacīja mitroforais virspriesteris Nikolajs Tihomirovs, kurš apsveica visus dievlūdzējus dievnama altārsvētkos un sacīja īpašu paldies baznīcas pārzinim  par veiktajiem remonta darbiem un senatnīgā dievnama labiekārtošanu.
Svētki noslēdzās ar kopēju svētku maltīti, kuras laikā baznīcas pārzinis priesteris Vadims Demčenko pateicās garīdzniekiem, kuri bija ieradušies, lai piedalītos Dievišķajā liturģijā un dalītos svētku priekā, visiem labdariem, ziedotājiem un draudzes locekļiem, kuri strādājuši, sagatavojot dievnamu altārsvētkiem, kā arī Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo draudzes dziedātājiem reģentes Ksenijas Māliņas vadībā par brīnišķīgo dziedājumu. Vasarīgais laiks un vietējās dabas skaistums brīnišķīgi papildināja īpašo svētku noskaņojumu.

Paugurainā, mazapdzīvotā lauku apvidū, kuram līdz pat šim brīdim raksturīgi ir zemes ceļi, 100 km uz ziemeļaustrumiem no Rīgas atrodas māja, kurā 1872.gadā ir dzimis Vilhelms Purvītis.

Purvītis ir tas, kurš latviešu ainavas glezniecības tradīcijai izcīnīja Eiropas atzinību un kā dzimtās zemes ainavists tiek uzskatīts par modernās latviešu tēlotājas mākslas pamatlicēju. Orientēšanās Eiropas gleznošanas tradīcijās - impresionismā, luminismā, puantilismā un šo tradīciju izmantošana radošajā darbībā darīja viņu par starptautiska līmeņa mākslinieku, eiropiešu ‘avant la lettre’.

Ne tikai pateicoties izcilībai kā māksliniekam, bet arī pateicoties entuziasmam un viņa simboliskajai figūrai, Purvītis kļuva par Rīgas pilsētas Mākslas skolas direktoru (tagadējā Latvijas Mākslas akadēmija) 1913.gadā un par Valsts Mākslas muzeja (tagadējais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) direktoru 1919.gadā.

Tas bija neilgi pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas 1995.gadā, kad es rīkoju menedžmenta kursus Latvijas muzeju vadītājiem un tiku kādas kursantes uzrunāta. Esot muzeja direktorei, viņa vienlaicīgi pildīja arī kultūras pieminekļu inspektora pienākumus un viņas pārraudzītajā teritorijā atradās slavenā latviešu mākslinieka dzimtās mājas. Saimniecība bija nožēlojamā stāvoklī un viņa gribēja to glābt.

Šī kundze izstrādāja saimniecības konservācijas plānu, taču tajā laikā atrast nepieciešamos sponsorus izrādījās neiespējami. Un tomēr māju sliktais stāvoklis situāciju darīja steidzamu. Tādējādi neiedziļinoties stāsta detaļās notika tā, ka 1998.gada 7.maijā es parakstīju līgumu, kurš mani pilnvaroja par saimniecības mantinieci un es pārņēmu ļoti sliktā stāvoklī esošo māju ar saimniecības ēkām, komplektā ar 80 hektāriem zemes skaistā un mežonīgā apvidū Taurupes pašvaldības teritorijā, netālu no Zaubes ciema.

1999.gadā, tikko atguvusies no atskārsmes par mana lēmuma uzlikto nastu, es sāku saimniecības galvenās ēkas restaurācijas darbus. Starptautiska palīgu grupa, kurā bija latvieši, poļi, ukraiņi, krievi un es, dāniete, strādāja plecu pie pleca četrus mēnešus ilgi. Un šajā garajā vasarā notika brīnums. Māja ieguva jaunu lubu jumtu, tika ierīkota kanalizācija, elektroapgāde, moderna tualete un vannas istaba. Māja tika nokrāsota un restaurēta, atbilstoši tās tradicionālajam izskatam.