A+
Beta

Krieviski

Piejūras brīvdabas muzejs iepazīstina ar Kurzemes piekrastes iedzīvotāju ikdienu. Apmeklētāji var iepazīties ar zvejniecības attīstību, aplūkot dažādas laivu un plašu enkuru kolekciju, zvejnieku ēkas un citus objektus.

  • Дни ремесленников в музее
  • Приморский музей под открытым небом
  • Старинные рыболовные снасти
  • Паровозик «Мазбанитис»
  • Стрельба из лука в музее под открытым небом

Viens no ievērojamākajiem eksponātiem ir šaursliežu dzelzceļa vilciens, tā sauktais Mazbānītis, kas pēc Otrā pasaules kara regulāri kursēja starp Ziemeļkurzemes zvejniekciemiem.

Četru hektāru lielajā teritorijā var iepazīties ar Kurzemes zvejniecības tradīcijām – apskatāma zvejas laivas evolūcija no 18. gs., ventiņu un lībiešu zvejnieku sētas, vējdzirnavas (Užavas pagastā), dūmnami, kūpinātavas, tīklu būdas u.c. tautas celtniecības pieminekļi. Muzejā nedēļas nogalēs amata prasmi demonstrē kalējs un audēja.

Apskatei izvietoti aptuveni 600 eksponātu. Lielākais no tiem ir dzirnavas, mazākais – adata pludiņu piešūšanai pie tīkla. Muzejā brīvdabas ekspozīcijā aplūkojamas visdažādākās laivas – viens no galvenajiem zvejnieka darba rīkiem, kā arī senā zvejnieku sēta, kūpinātava, rija, klēts, dzirnavas un smēde.

Mazbānītis kursē pa 600mm platu sliežu ceļu un tas ir mazākais Latvijā sastopamais sliežu platums. Lokomotīve būvēta 1916.gadā Vācijā. Latvijā lokomotīve nokļuva Pirmā pasaules kara laikā un kalpoja Kurzemes līnijā: Ventspils – Dundaga – Stende. Savulaik vietējiem iedzīvotājiem tas bija ērts satiksmes līdzeklis.

57"23'7 21"32'10
57.385414, 21.536249
  • Valodas, kurās apkalpo: 
    • Angliski
    • Krieviski
    • Latviski
    • Vāciski
Pakalpojumi: 
  • Gida pakalpojumi
  • Radošās darbnīcas
  • Tematiskie pasākumi
Darba laiks: 

trešdiena - svētdiena 10:00 - 18:00. No 1. novembra līdz 15. aprīlim muzejs ir slēgts.

Informācija mainīta: 04.06.2014

Miķeļbāka, kuras augstums ir 62 metri, būvēta 1884.gadā un ir augtākā bāka Baltijā. Tajā 56 metru augstumā ir izbūvēts skatu laukums. Bākas sienas agrāk bijušas aptuveni metru biezas, taču tornis bijis par smagu kāpu smiltīm, tādēļ laika gaitā arvien sašķiebies.

Galu galā tas kļuvis tik bīstams, ka 1932. gadā nogāzts. Nākamo torni uzspridzināja Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā, bet 1957.gadās Miķeļbāka ieguva esošo veidolu. Tuvumā atrodas Miķeļtorņa luterāņu baznīca, kas celta 1893.g.

Bāka senajā lībiešu ciemā, ko agrāk dēvēja par Pizi (latviski nozīmējot kārkla vicu), tomēr nenosauca par Pizes torni, bet gan par Mihailabāku, jo tās uzdevums bija brīdināt jūrniekus no sēkļa ar tādu pašu vārdu. Vēlāk nosaukumu latviskoja - Miķeļbāka, arī Miķeļtornis.

Lai bākā uzkāptu nepieciešams diezgan papūlēties, jo kāpnes ir ar dažādiem pakāpieniem - brīžam stāvākas brīžam lēzenākas.

Muzeja divos stāvos eksponēti Jaņa Rozentāla oriģināldarbi. Janis Rozentāls — viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem māksliniekiem. Nozīmīgākie ir gleznotāja agrīnās daiļrades perioda gleznas. Muzejā ir izstādīti 559 dažādi materiāli par mākslinieka dzīvi un daiļradi. Muzeja kompleksā ietilpst četras ēkas, kurās izvietots muzeja krājums, mākslas izstāžu zāle un vēstures izstāžu zāle.

Nelielajā izstāžu zālē skatāmas mākslas un vēstures izstādes. Vēstures ekspozīcijas pamatā izmantota tikai Saldus pilsētai raksturīgā iezīme par apdzīvotas vietas trīskārt no jauna veidošanos, bet nemainīgi vienmēr Cieceres upītes krastos. Pēc postošiem mēra un kara gadiem iedzīvotāji šeit atgriezušies, lai atkal veidotu savu dzīves vietu jau ar citu vērienu un nozīmi.

Te skatāmas liecības par seno kuršu pili Saldenes pilskalnā. Muzejā apskatāmi Latviešu tēlotājmākslas klasiķu un glezniecības vecmeistaru un pazīstamu mūsdienu latviešu mākslinieku darbi.

Pavisam netālu no populārākā kūrorta Baltijā - Jūrmalas atrodas Ķemeru nacionālais parks – Natura 2000 teritorija, kas īpaša ar lielo bioloģisko daudzveidību, unikālo Ķemeru tīreli, dažādām ekosistēmām, minerālo un ārstniecisko ūdeņu atradnēm. Ķemeru nacionālais parks ir tikai 50 km no Rīgas, tāpēc tā ir lieliska vieta izbaudīt mežonīgu dabu un iepazīsties ar purvu ekosistēmu.

Ķemeru nacionālais parks (ĶNP) nodibināts 1997. gadā. Dabas draugu ērtībām parkā izveidotas vairākas dabas izziņas takas (Slokas ezera pastaigu taka, Lielā Ķemeru tīreļa laipa, Kaņiera pilskalna taka), skatu torņi un putnu vērošanas torņi.

Parka teritorijā ir arī daudzas liecības par Pirmā pasaules kara kaujām un frontes līniju - vecās tranšejas Zaļā purva un Ķemeru tīreļa kāpās, Latvijas armijas karavīru kapi Smārdē un vācu karavīru kapi pie Kalnciema.

Ģeogrāfiski Ķemeru apkārtne ir lielu ģeoloģisku struktūru saskares punkts. Piejūras zemieni norobežo vairākas kāpu rindas (Krāču kalni, Zaļā kāpa u.c.), kas iezīmē senās Litorīnas jūras krastus. Tai atkāpjoties, veidojušies piekrastes lagūnu ezeri - Kaņieris, Duņieris un Slokas ezers. Savukārt parka ziemeļrietumos, Milzkalnes apvidū paceļas ledus laikmeta atstātās Ziemeļkurzemes kalnu krokas ar 30 m dziļo Valguma ezeru.

Parkā unikāls objekts ir ar purva ezeriņiem bagātais Ķemeru (Lielais) tīrelis, kas būtībā ir viens no lielākajiem sūnu purviem Latvijā.

Ķemeru nacionālais parks raksturojas ar bagātu floru un faunu. Te atrasta 897 paparžaugu un sēklaugu, 202 sūnu, 139 ķērpju un 521 sēņu suga. ĶNP teritorijā aug 25% no Latvijas Sarkanās grāmatas augiem. Slapjajos mežos sastopams purva dievkrēsliņš, Pallasa sausserdis, dzeltenā dzegužkurpīte, plašas lakšu (mežloku) audzes, zāļu purvos krāšņi zied dažādu sugu orhidejas - Baltijas, stāvlapu, asinssarkanā un plankumainā dzegužpirkstītes, Lezeļa lipare.

Dzīvnieku valsti plaši pārstāv daudzās putnu sugas. Latvijā un Eiropā reti sastopamie jūras ērglis, ūpis, lietuvainis šeit ir atraduši pastāvīgas mājvietas. Īpaši labvēlīgi barošanās un ligzdošanas apstākļi Ķemeru nacionālajā parkā ir melnajam stārķim (ligzdo 7 - 8 pāri), dzērvei un mazajam ērglim. Vietām lielā skaitā ligzdo Rietumeiropā katastrofāli izzūdošā grieze.

Ķemeru nacionālā parka teritorijā atrodas arī divas Putniem starptautiski nozīmīgas vietas. Viena no tām ir Kaņiera ezers, otra - Lielais Ķemeru tīrelis. Mazskartie meži ir izcila dzīvesvieta retajiem dzeņiem - trīspirkstu, vidējam un baltmuguras. Daudzās vietās sugu un biotopu daudzveidību palielina bebru darbība, kuras rezultātā daudzviet stabilizējas apvidus ūdensrežīms. Lielie purvi ir drošs patvērums alņiem, bet parka lielajā mežu masīvā mīt staltbrieži, mežacūkas, stirnas un vilki.

Ķemeru nacionālais dabas parks ir īpašs arī ar to, ka teritorijā dolomīta pamatiežu un plašo purvu mijiedarbībā veidojas sērūdeņi. Tāpēc jau 18. gadsimtā izveidojās Ķemeru kūrorts, kura sērūdeņraža avotu un dūņu vannu ārstnieciskās īpašības novērtēt ieradās pacienti no visas Eiropas. Kūrorts strauji ieguva popularitāti un jau 18. gadsimta beigās kūrortpilsētā tika uzbūvētas 106 ēkas, bet 1911. gadā atklāja tiešo vilcienu satiksmi Ķemeri – Maskava. Pašlaik Ķemeri atgūst savu kādreizējo godību un, domājams, drīzumā tur tiks atklāte rekonstruētā Ķemeru sanatorija.

Jaunpils viduslaiku pils ir viena no tām retajām senajām pilīm, kas lieliski saglabājusi savu sākotnējo izskatu. Jaunpils celta 1301. gadā kā Livonijas ordeņa cietoksnis pēc ordeņa mestra Gotfrīda fon Rogas rīkojuma.

Pils atrodas gleznainā vietā dzirnavu ezera krastā un ir iekļauta Eiropas kultūras mantojuma 100 sakoptāko kultūras pieminekļu sarakstā Latvijā.

Apmeklētāji var apskatīt pili un pils muzeju, 16. gs. beigās celto baznīcu un ūdensdzirnavas. Mūsdienās pilī, kuru no trim pusēm apņem ūdens, rit visa Jaunpils novada sabiedriskā dzīve. Ainaviskā apkārtne un sadzīves folklora ir fons tūristiem domātām atrakcijām. Kopā ar mūkiem, ākstiem, pilskungiem un kalpiem varēsiet kļūt par pilntiesīgu viduslaiku varoni. It visam būs īpaša romantika, jo septiņus gadsimtus senā pilī citādi nemaz nevar būt.

Teatralizētas ekskursijas pilī.

Netālu no Jaunpils atrodas Kartavkalnu dabas takas. Turpat blakus pilskalnam atrodas senlatviešu apmetnes vieta ar guļbaļķu ēkām un aizsargsienu. Pie takas izvietoti soliņi un ugunskura vietas, pilskalna pakājē droši var celt teltis. Savukārt, dodoties Struteles virzienā, var nokļūt pie Elles kalna un apskatīt Struteles baznīcu. Bet, ja būs vēlme pabūt vietā, kur dzīvojis ievērojamais Latvijas etnogrāfs un kartogrāfs Matīss Siliņš, ceļš aizvedīs līdz saimniecībai "Ķuņķuri" Viesatu pusē.

Šlokenbekas muiža ir sens nocietinātas muižas apbūves ansamblis, kura celtniecība sākta 15. gs. Muiža atrodas tikai 5 km attālumā no Tukuma. Tagad atjaunotajā muižā ierīkots Latvijas ceļu muzejs, kas stāsta par mūsu valsts ceļu būves un tehnikas vēsturi un ir daudzveidības ziņā bagātākais ceļu muzejs ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē.

Šlokenbekas muiža rakstos pirmoreiz minēta 1484. gadā, kad sākusies tās celtniecība, lai aizsargātu netālu esošo Tukumu no ienaidnieku uzbrukumiem. Šlokenbekas muiža tika veidota kā slēgts komplekss. Ēkas savā starpā savienoja aizsargmūris, ieeja pagalmā bija pa nocietinātiem vārtiem.

Šlokenbekas muiža ir vairākkārt pārbūvēta un papildināta ar jaunām ēkām, jo 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā, kad tā bija zaudējusi militārā atbalsta punkta funkcijas, muižu aizvien vairāk pielāgoja saimnieciskai dzīvei. No senākās muižas apbūves mūsdienās saglabājušās mūra sienās izveidotās šaujamlūkas.

Gadu gaitā muiža piederējusi vairākām dzimtām, bet pēc Latvijas agrārās reformas 1920. gadā tā tika nodota Tukuma virsmežniecībai. Ilgus gadus pēc Otrā pasaules kara Šlokenbekas viduslaiku ēku kompleksam nebija saimnieka, un muižas ansambļa restaurācija varēja sākties tikai pagājušā gadsimta beigās, kad tas nonāca Latvijas Autoceļu direkcijas pārziņā.

Jaunmoku pilij, kurā neogotiskā stila formas harmoniski sadzīvo ar jūgendstila elementiem, ir īpaša vieta Latvijas arhitektūras šedevru vidū. Pils, kas bijusi iecerēta kā Rīgas pilsētas mēra Džordža Armitsteda medību nams, atrodas Tukuma novadā un uzcelta 1901. gadā pēc Baltijas vāciešu arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta.

Otrā Pasaules kara laikā pili izmantoja gan krievu, gan vācu armija. Kara sākumā pilī bija ierīkota krievu seržantu skola, tad vācu raidstacija, bet kara beigu posmā – vācu kara hospitālis. Pēckara gados pilī sākās kantoru, kino, veikalu un dzīvokļu laiks. Neviens apsaimniekotājs neveica remontdarbus, un 1974. gadā jau daļēji sabrukusī pils nonāca Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pārziņā. Sākās pils atjaunošana, kas ilga vairāk nekā 20 gadu.

Tagad turpinās pils labiekārtošanas darbi. To mērķis - panākt, lai Jaunmoku pils kļūtu par vienu no nozīmīgiem Latvijas tūrisma un kultūras centriem ar plašām attīstības perspektīvām. Pilī apskatāma Latvijas mežsaimniecībai un medībām veltīta ekspozīcija. Pilī ir saglabājusies krāsns ar unikāliem Rīgas skatu gleznojumiem. Zirgu stallī ir izveidota viesnīca un telpas pasākumu rīkošanai.

Kurzemes cietokšņa muzejā Zantē eksponēti priekšmeti un materiāli, kas ataino pagasta un tuvākās apkārtnes ļaužu sadzīvi dažādos vēstures posmos. Muzeja pastāvīgā ekspozīcija galvenokārt stāsta par Otro pasaules karu un notikumiem Kurzemē 1944. un 1945. gadā. Tajā apskatāmi vairāki simti militāra rakstura eksponātu.

I un II Pasaules kara vēstures ekspozīcija ar militāro tehniku - lidmašīnu, bruņutransportieri, Sarkanās Armijas tanku u. c. Apskatāmi atjaunotie ierakumi un bunkuri. Piedzīvojumu cienītājiem iespējams tajos pārnakšņot.

Vairāk informācijas www.visittukums.lv

Roja ir sens zvejnieku ciems. Te ir dzīvas jūrniecības tradīcijas, taču Rojai ir daudz ko piedāvāt arī ceļotājiem un atpūtniekiem! Zvejnieku kuģītis "Lasis" ved tūristus uz Igaunijai piederošo Roņu salu, bet zvejnieku laivas - vizina pa Rojas upi. Iespēja baudīt mielastu no pašu ķertām zivīm. 

Rojas Jūras zvejniecības muzeja ekspozīcija stāsta par piekrastes zvejnieku darbu un sadzīvi, zivju apstrādi no 20.gs sākuma līdz mūsdienām. Kā arī par K.Valdemāra devumu jūrniecības attīstībā, par mazajām jūrskolām, kuģubūvi 19./20.gs. mijā un mūsu jūrniekiem.

 Te Jūs varat iemācīties lāpīt zvejas tīklu, aust stellēs, siet jūrnieku mezglus un runāt "tāmnieku" valodā. Muzejā atrodas izstāžu zāles, kurās periodiski mainās tematiskās izstādes – gleznas, rokdarbi, keramika, ziedi, fotogrāfijas. 

Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejs plešas Abavas upes ielejas gleznainajā krastā 200 ha platībā. 1992. gadā tēlnieks Ojārs Arvīds Feldbergs bijušo Firkspedvāles un Briņķpedvāles muižu ēku apkārtnē Abavas upes ielejas gleznainajā krastā izveidoja muzeju, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un ietilpst īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorijā - Abavas ieleja.

Muzeja pastāvīgā kolekciju veido vairāk nekā 150 mākslas darbu, kas radīti simpoziju, plenēru un darbnīcu laikā. Tā ietver arī Ojāra Feldberga darbu ekspozīcijas, kā arī Latvijas un ārzemju mākslinieku darbu izstādes, kas regulāri tiek papildinātas un mainītas. Mākslinieki, kas piedalās muzeja radošajos projektos, tiek aicināti smelt iedvesmu no apkārtnes un izmantot tajā pieejamos dabas materiālus.

Muzeja koncepcija ir dabas ainavas, lauksaimniecības ainavas, kultūras mantojuma un mākslas integrācija vienotā vidē. Mērķis ir radīt vietu, kurā radoša doma varētu gan veidoties, gan realizēties saskaņā ar ainavisko vidi un rezultātā kļūt par šīs vides sastāvdaļu.

Māksliniekiem un apmeklētājiem tiek piedāvāti vienkārši uzturēšanās apstākļi lauku stilā, kas ietver nelielu viesu namu, restorānu, konferenču zāli un piknika vietas. Pasaules kultūras mantojuma fonds 1996. un 1998. gadā Abavas ieleju kopā ar Pedvāles muižu kompleksu iekļāvis 100 Pasaules apdraudēto kultūras pieminekļu sarakstā.

Muzejam piešķirta UNESCO balva par kultūrainavas saglabāšanu un attīstību.