Senatne un baltu ciltis
Latvijas un latviešu tautas pirmsākumi meklējami deviņus tūkstošus gadus pirms mūsu ēras, kad izkusa Latvijas teritoriju sedzošie ledāji. Šajā laikā parādījās pirmie iedzīvotāji un vēlāk uz palikšanu apmetās baltu ciltis - latviešu, lietuviešu un prūšu senči. Latvija ar savu dižāko upi Daugavu, pa kuru noritēja intensīva kuģu satiksme, izauga par nozīmīgu tirdzniecības centru.
Senās baltu ciltis (kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi) nodarbojās ne tikai ar zemkopību un lopkopību, bet bija arī labi karotāji un jūras braucēji. Piemēram, kurši, kas apdzīvoja Kurzemes piekrasti, tika uzskatīti pat par bīstamākiem sirotājiem nekā vikingi, un ne velti kādā Dānijas baznīcā lasāms uzraksts no tālā laikposma starp 9. – 13. gadsimtu: „Dievs, sargi mūs no mēra, uguns un kuršiem!”
Priekšstatu par baltu dzīvi mūsdienās var gūt, piemēram, Āraišu ezerpils muzejā, kur izveidota 9. gadsimta seno latgaļu dzīvesvietas rekonstrukcija.
Kristianizācija un Livonijas posms
12. un 13. gadsimtā Latvijas teritoriju pakāpeniski iekaroja krustneši, kas, tīkodami pēc jaunām zemēm, centās ieviest kristietību. Visilgāk bruņiniekiem pretojās kurši un zemgaļi, bet kopš 13. gadsimta beigām vara piederēja vāciešiem, kas uzcēla mūra pilis (lielisks piemērs ir vizuāli iespaidīgā Turaidas pils), pie kurām izveidojās pilsētas. Iekarotajās zemēs tapa jauna valstu savienība – Livonija, kas pastāvēja līdz 16. gs. vidum, kad Livonijā iebruka Krievijas cara Ivana Bargā karaspēks, kā arī zviedru un dāņu armijas, bet pēc šīm kaujām pie Latvijas zemes tika Polijas - Lietuvas valdnieki.
Ar viņu piekrišanu Kurzemē un Zemgalē Kurzemes muižnieki izveidoja jaunu valsti – Kurzemes hercogisti (1558 – 1582), kas visai īsā laikā kļuva par modernu Eiropas valsti. Tā nodarbojās ar manufaktūru, ražoja metālu, ieročus, kuģus un tirgojās ar visu pasauli. Hercogs Jēkabs Ketlers Kurzemes hercogisti pat padarīja par koloniālu lielvalsti, kurai piederēja trīs kolonijas – Gambija Āfrikā, Tobago Centrālamerikā un Eidsvollas dzelzs raktuves Norvēģijā. Kurzemes hercogistes rezidence bija Jelgava, hercogistes laikos tapa unikālā itāļu arhitekta Rastrelli (tā paša, kas uzcēla Ziemas pili Sanktpēterburgā) radīta hercogu rezidence Jelgavas pils, kurā pēc Franču revolūcijas ar savu galmu uzturējies Francijas karalis Luijs XVIII un kur joprojām aplūkojamas hercogu kapenes, kā arī Rundāles pils, kas ir īsta rokoko un baroka arhitektūras pērle.
Karu posms
1600. gads Latvijas teritorijā sākās ar karu, badu un mēri. Zviedru – poļu karā pēc 21 gadu ilga un postoša kara Rīga un Vidzeme nonāca zviedru varā. Pēc visām piedzīvotajām karu šausmām iedzīvotāji šo laiku dēvēja par „labajiem zviedru laikiem”, bet Rīga kļuva par Zviedrijas lielāko pilsētu, aizēnojot pat Stokholmu.
Taču miers nebija ilgs, un nepagāja pat 100 gadi, kad bagāto Rīgu un Latviju iekāroja gan poļi, gan arī krievi. Sākas Ziemeļu karš, 1701. gadā kaujā Rīgā pie Spilves pļavām cīņā devies pats Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš cīņas karstumā pazaudējis zābaku... Zviedri uzvarēja, taču nenojauta, ka pēc deviņiem gadiem viņi būs spiesti padoties jaunajam un enerģiskajam Krievijas caram Pēterim I. Viņš ne tikai caur Latviju un Rīgu izcirta Krievijai logu uz Eiropu, gandrīz pilnībā izpostīja Vidzemi, bet arī apņēma par sievu latvieti - Katrīna I bija Vidzemes mācītāja Glika audžumeita un bērnu aukle Marta Skvaronska. Starp citu, Rīgā (Palasta iela 9) un Liepājā (Kungu iela) joprojām saglabājušās ēkas, kur dzīvojis Pēteris I.
Krievijas impērija un Pirmais pasaules karš
18. gadsimtā visa Latvijas teritorija pakāpeniski tika iekļauta Krievijas impērijā, bet 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Rīga kļuva par vienu no lielākajiem Krievijas rūpniecības centriem. Par tā vērienu liecina, piemēram, liecina fakts, ka pirmais automobilis Krievijas impērijā tika uzcelts tieši Rīgā, fabrikā „Russo-Balt”. Liecības par to var apskatīt Rīgas motormuzejā. Šo uzplaukumu pārtrauca Pirmais pasaules karš. 1915. gadā vācu armija ieņem Kurzemi un frontes līnija uz diviem gadiem nostiprinās gar Daugavu. Latvieši panāk latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanu un par viņu varonību Ziemassvētku kaujās (cīņu vietas var apskatīt Ložmetējkalnā, Tīreļpurvā) rakstīja pasaules laikrakstos. Tikai 1917. gadā vācu armijai izdevās iekarot Rīgu, bet ilgais karš bija nogurdinājis abas karojošās puses - 1918. gada 11. novembrī tiek pasludinātas kara beigas, taču tas nenozīmē, ka karš ir beidzies Latvijā.
Latvijas valsts pasludināšana
Izmantojot vēsturisko situāciju, 1918. gada 18. novembrī Latvija tiek pasludināta par neatkarīgu demokrātisku valsti. Taču ne visiem tas bija pa prātam, tāpēc jau 1918. gada decembrī jaunizveidotā Padomju Krievija ar armijas palīdzību pārņēma varu Latvijā, un īstenoja tā saukto "sarkano teroru", pāris mēnešos nogalinot 5000 cilvēku. 1919. gada martā sākās Brīvības cīņas pret lieliniekiem, ko aprīlī apturēja pagaidu valdības sabiedrotā fon der Golca izdarītais valsts apvērsums. Golca sapnis bija izveidot vācu muižniecības hercogisti. Lai to īstenotu, Latvijā sākās "baltais terors". Cēsu kaujās 1919. gada jūnijā latviešu un igauņu apvienotajiem spēkiem izdevās sakaut Golca armiju un pagaidu valdība nostiprinājās no lieliniekiem brīvajā teritorijā. Tikmēr Golcs no saviem plāniem neatteicās, viņš atrada sabiedroto - pulkvedi Bermontu - un ar jaunizveidoto bermontiešu armiju 1919. gada 8. oktobrī sāka uzbrukumu Rīgai. Strēlnieki no visas Latvijas 11. novembrī bermontiešus no Rīgas padzina, bet turpinājās cīņas par Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem. Karš Latvijā beidzas tikai 1920. gadā, tas bija ildzis 5 gadus. Kinostudijā "Cinevilla" iespējams apskatīt kara vērienu un cilvēku dzīves ritmu tajā laikā. Tāpat Kara muzejs piedāvā iejusties latviešu strēlnieku lomās, jūs ietērps tā laika formas tērpos, pastāstīs par Pirmo pasaules karu, un būs iespēja nobaudīt īstu latvieša karavīra azaidu – rudzu rupjmaizi!
Latvijas brīvvalsts piedzīvo strauju ekonomisko uzplaukumu, tiek īstenota zemes reforma, atjaunoti uzņēmumi. Latvijas uzņēmēji guva plašus panākumus, piemēram, Rīgā tika ražots fotoaparāts „Minox”, kas pagājušā gadsimta 30. gados bija mazākais fotoaparāts pasaulē.
Neatkarības zaudēšana un Otrais pasaules karš
Diemžēl jau pēc nepilniem 20 gadiem Latvija atkal nonāca lielvalstu interešu lokā. 1939. gada 23. augustā Vācija un PSRS parakstīja Ribentropa - Molotova paktu ar slepenu papildprotokolu, kurā Latvija, Lietuva, Igaunija un Somija tika iekļautas PSRS interešu zonā. PSRS sāka nekavējoties rīkoties – jau oktobrī Latvijā tika izveidotas Sarkanās armijas karabāzes un valsti atstāja ap 60 000 baltvāciešu. 1940. gada 17. jūnijā Sarkanā armija okupēja Latvijas Republiku. Tika pieņemts lēmums par Latvijas uzņemšanu PSRS, un 1941. gada 14. jūnijā sākās pirmā masveida deportācija, kurā uz Krievijas attālākajiem reģioniem izsūtīja ap 20 000 cilvēku.
1941. gada 22. jūnijā Vācijas karaspēks iebruka PSRS un Latvijā sākās vācu okupācija. Tās laikā iznīcināja Latvijas ebrejus un čigānus, izveidoja leģionus, kuros piespiedu kārtā fašistiskās Vācijas armijā tika iesaukti Latvijas iedzīvotāji, liekot karot vācu pusē. Arī padomju armijas pusē karoja tūkstošiem latviešu, kuri labprātāk būtu cīnījušies par neatkarīgu Latviju pret abām lielvarām, taču nu vajadzēja citu valstu armijās karot vienam pret otru - brālim pret brāli, tēvam pret dēlu. 1944. gada oktobrī padomju karaspēks ieņēma Rīgu. Tomēr līdz pat pašām kara beigām padomju karaspēkam neizdevās ieņemt Latvijas rietumu novadu Kurzemi. Karam beidzoties, Latvijā atgriezās PSRS laiki.
Latvija PSRS sastāvā
Sākās kolhozu veidošana, un, lai veicinātu iestāšanos tajos un mazinātu pretošanās kustību, 1949. gada 25. martā padomju vara no Latvijas uz Sibīriju deportēja ap 43 000 cilvēku. To vietā Latvijā iepludināja iedzīvotājus no visas Krievijas - sākās pakāpeniska Latvijas pārkrievošana. Tāpēc Latvija militārā tūrisma cienītājiem būs īsta paradīze, jo Latvijā ir ievērojams Pirmā un Otrā pasaules kara mantojums, kā arī PSRS karaspēka atstātās karabāzes, piemēram, Irbenes lokators, kas ir viens no lielākajiem Ziemeļeiropā, vai raķešu šahtas.
Dziesmotā revolūcija
Astoņdesmitajos gados, lai pārvarētu PSRS ekonomisko sabrukumu, PSRS vadītājs M. Gorbačovs uzsāka „pārbūves” un „atklātības” politiku. Tas veicināja nacionālas atmodas kustību Latvijā, kuras mērķis bija neatkarības atjaunošana. 1988. gadā tika nodibināta Latvijas Tautas fronte, kas 1990. gada LPSR Augstākās padomes vēlēšanās ieguva uzvaru un 4. maijā pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tomēr padomju vara nevēlējās tik viegli atkāpties - 1991. gadā sākās barikāžu laiks - iedzīvotāji no visas Latvijas Rīgā devās valsts nozīmes objektu aizsardzībā. Tas ir tautas vienotības laiks, ko mēdz dēvēt par Dziesmoto revolūciju - Latvijai un pārējām Baltijas valstīm ar tādām nevardarbīgām pretošanās metodēm kā Baltijas ceļš, kad trīs Baltijas valstu iedzīvotāji sadevās rokās, izveidojot cilvēku ķēdi no Tallinas, caur Rīgu līdz Viļņai, izdevās cīnīties par savu neatkarību. Bet, kad pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās Krievijā varu pārņēma demokrātiskie spēki, Latvijas Republikas Augstākā padome pasludināja Latvijas Republiku par neatkarīgu valsti.
Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas ir iestājusies NATO un Eiropas Savienībā.
