IZSTĀDES: Kim? Open Call 2026 laureātes Paulas Punkstiņas “Rūpju bultas” un Severīnas Heicmanes-Pocas “Pierimt rītausmā”
Paula Punkstiņa "Rūpju bultas"
Izstādes norise: 14. marts – 19. aprīlis, 2026
Kuratore: Zane Onckule
Kas paliek pāri, kad noraujam visu lieko un cenšamies nonākt līdz kādam būtiskam kodolam?
Vai šāds kodols vispār pastāv, vai tas saglabājas savā stabilitātē?
Izstādē “Rūpju bultas” Paula Punkstiņa pietuvojas identitātei kā robežstāvoklī esošai un
ievainojamai struktūrai, kura nepārtraukti veidojas no jauna. Ekspozīcija atklājas materiālu un
psiholoģisku sablīvējumu – vietā, kur “es” kā patības serde lokās, plaisā, izšķīst un no jauna
ieņem aprises. Svārstoties starp ievainojamību un pretošanos, rotaļīgumu un distanci,
mākslinieces darbi iezīmē to, kā subjektivitāte pielāgojas spiedienam, tomēr pilnībā neizzūd.
Izstādes idejiskajā centrā ievietojies elastīgs poliuretāns jeb tā dēvētās “atmiņu putas”, kas
vienlaikus kalpo kā konstrukcija un metafora ķermeniskumam un atkailinātībai. Tās absorbē
spiedienu un katru triecienu, pakļaujas iedarbībai un tad lēnām atgriežas sākotnējā veidolā.
Punkstiņa šo materiālu traktē kā “esences modeli”: mainīgu, bet atmiņu saglabājošu;
pieredzes uzlādētu, taču neatgriezeniskai deformācijai nepakļāvīgu. Pārklāts, caurdurts vai
savienots ar invazīviem elementiem – bambusa bultām, taksidermijas fragmentiem,
velosipēdu detaļām, sintētiskiem matiem,– miesai līdzīgais materiāls kļūst par atseguma un
pašatklāsmes vietu. Vietumis tas ietērpts medaini porainā membrānā, kas atgādina otro ādu:
tā sola aizsardzību, tomēr pilnībā neaizver robežu starp iekšpusi un ārpusi.
Ekspozīcijā aplūkojamie skulpturālie objekti eksistenciāli ietonētā stāstījuma ietvaros
funkcionē kā protēzes un implanti. Fragmentēti cilvēka un dzīvnieka anatomijas elementi –
mati, ragi, ekstremitātes – iemieso nestabilus esības stāvokļus un sasaucas ar Jūlijas Kristevas
abjekcijas jeb riebuma jēdzienu, kas izgaismo ķermenim un apziņai piemītošās svārstības
starp identificēšanos un atgrūšanu. Klīniskas un industriālas atsauces – formas, kas raisa
asociācijas ar operāciju galdiem vai nenosakāmiem pārvietošanās mehānismiem,– izstādē
ienes vienlaikus aprēķinātas iejaukšanās un reizē kustību ierobežojošu atmosfēru. Šī
sterilitāte asi kontrastē ar materiālu maigumu, ko tās caururbj, balsta vai ieskauj. Uzburtā
spriedze atbalsojas arī autores izpētes un studijas darbā izmantotajos žestos – rakstiskajās
notācijās kā alternatīvās domu izpausmēs:… kā izvairīties no lodes, tomēr turpināt nest sevī
ievainojumu…
Stirnas tēls izstādē caurvijas kā kolektīvas semantikas piesātināts simbols, kas iemieso
nevainību, naivumu, jaunību un piederību. Dekonstruējot šo “Bembija” tēlu, Punkstiņa
apšauba pastāvības ilūziju un pēta sliekšņus starp dzīvību un nāvi, klātbūtni un izdzēšanu.
Aiziešana šeit nav beigas, bet pārtapšana kļūst par pārdali, nevis iznīcību.
Pārdomas atmiņas laukā paplašina no personīgajiem arhīviem un atrastiem attēliem veidoti
fotogrāfiski kolāžu darbi. Tie iemieso meklējumus un izkropļojumu, uzdodot jautājumu: vai
sašķeltas un nevēlamas atmiņas spēj sašķobīt esību? Individuācija sākas ar (ie)griezumu,
laika gaitā uzaugušais pašpalīdzības slānis piesātināts ar apspiestiem afektiem un apslāpētu
pieredzi. Lai arī pašcieņas un pašnaratīva dzinulis cenšas to pārrakstīt, pieredzes nospieduma
pēdas saglabājas, tālāk marķējot identitātes kontūras. Heidegeriskā izpratnē “esība-pasaulē”
nav atdalāma no tapšanas; eksistence ir iesaiste, nevis sastingums. Punkstiņas prakse mājo
šajā spriedzē starp sairumu un rekonstrukciju, izceļot ievainojamību, savstarpēju atkarību un
nemierpilnu tuvumu objektam-subjektam.
Sākotnēji iecerēta kā atvērts eksperiments, izstāde uzrāda pavērsienu mākslinieces
materiālajā un konceptuālajā pieejā. Atkāpjoties no iepriekš izmantotajām alumīnija
plāksnēm un UV drukas, Punkstiņa pievēršas procesiem, kuros ideja tieši pārtop materiālā:
apdedzinātas malas, perforācijas, kausēti pārklājumi. Tulkojums kļūst par centrālu kategoriju:
starp valodu un vielu, pieredzi un formu, plīsumu un rezonansi.
Simptomātiski mākslinieces jaunībai, “Rūpju bultu” centrālo asi definē refleksijas par patības
fluiditāti, tās noturīguma un nenoturīguma svārstībām, par izvēlēm un personiski piedzīvotu
šķiršanos, kā arī par zaudējuma un sevis pārdefinēšanas pieredzēm. Cik reižu “es” jāievaino,
pirms pielāgošanās nervs tiks uztrenēts un kādas nogulsnes to caurvīs, tam atgriežoties
šķietami “sākotnējā” formā?
Paula Punkstiņa ir “Kim? Open Call 2026” laureāte.
Paula Punkstiņa (dz. 2001) ir latviešu vizuālā māksliniece. Viņa ir absolvējusi fotogrāfijas
studijas Hāgas Karaliskajā Mākslas akadēmijā un šobrīd studē maģistrantūrā Piet Zwart
institūtā, Roterdamā. Savos darbos Paula akcentē identitātes izpēti, trauslumu un izzušanas
pārejas. Apvienojot filozofiju ar vizuālām metaforām, viņas mākslinieciskā prakse pievēršas
konceptu pārvēršanai materiālā formā. Nesenie projekti ietver personālizstādi DOM Gallery,
Rīgā (2024), kā arī gaidāmu duo izstādi kopā ar Sāru Frankkolu (Sara Francola) Art Au
Centre, Ljēžā (2026). Grupu izstādes: Kim? Black Market (2024, 2025), Where Are You
Currently? galerijā Paradise, Hāgā (2025), RESTART galerijā Prospektas, Viļņā (2024), kā
arī Limburgas biennālē Marres House for Contemporary Culture, Māstrihtā (2024).
Paulas Punkstiņas pateicības: ģimenei, Sārai Frankolai, Timam Rosam, Aīdai Valdesai
Gomezai.
_____
Severīna Heicmane-Poca "Pierimt rītausmā"
Izstādes norise: 14. marts – 19. aprīlis, 2026
Kurators: Paolo Badži
Telpā izvietotas desmit kolonnas. Vertikāli monolīti, veidoti no emaljētām keramikas flīzēm,
tie raisa neveiklības sajūtu, jo vienlaikus kalpo kā mainīgu, organisku glezniecības procesu
krātuves un saglabā totēmisku, minimālismā kodētu konkrētību – kā Džona Makkrekena
pulētie torņi, kas pēc erozijas atgriezušies virszemē. Tomēr, iespējams, tie ir tuvāki Annas
Truitas kastēm, ja ņem vērā, kā to formālā stingrība un falliskā vertikalitāte paradoksālā kārtā
rada visorganiskāko iespaidu.
Severīnas Heicmanes-Pocas prakse balstās uz vairākām savstarpēji saistītām sistēmām:
permakultūru, ekoloģiju un zīlēšanu. Tās veido dinamiskas struktūras ar specifisku pārneses
loģiku – kā pārklājošies, savstarpēji saistītu zonu atzari, izteikti vietai piesaistītā glezniecībā.
Keramikas neparedzamība un atvērtība, tās rezultātam atklājoties vien cepļa termoķīmisko
procesu gaitā – glezniecība tumsā – atsaucas uz šīm dinamiskajām ekosistēmām, iezīmējot
savu citvietību, autonomu plūsmu un apmaiņu telpu. Apdedzināšanas brīdī cieši noslēgts, pats
ceplis atgādina sava veida reaktoru, saturot starojumu, kas iedarbojas uz materiālu: reizēm
korozīvas reakcijas ietekmē virsmas oksidējas vai transfomējas vēl vairāk – pārstiklojoties.
To krāsas pastiprina kontaminācijas naratīvu: izmeklēti izbalējusī gupiju zilā palete, dubļaini
brūnie, šartrēza intensīvi dzeltenie un nemierīgie akvamarīna zaļie kontrastē ar dzēlīgi oranžo
un sarkano mirdzumu, ko rada kadmija toksiskums. Krāsas savu toni šķiet ieguvušas ārēju
procesu rezultātā. Iedomājaties redukciju, kas radījusi metālisku melnumu, šķietami no
iekšienes izgaismotu, it kā savu dziļumu tas būtu guvis no kādas noslēpumainas varas. Gluži
kā Rīgas Melnais Balzams nav tas pats, kas Picon, arī divi melnie toņi var izrādīties atšķirīgi.
Šīs nobīdes piešķir darbiem ārējības sajūtu, kas Kim? telpā tiek vēl vairāk pastiprināta, tiem
atklājoties gan individuāli, gan grupā un dīvainā kārtā atkārtojot pašas telpas pilastrus, šīs
struktūras šķiet atsvešinātas, nošķirtas no pasaules. Šo nošķīrību vēl vairāk pastiprina darbu
organiskums un izvērsums uz āru, kas tos nošķir no modernisma tēlniecības. Ievērojiet, kā
tie atspoguļo cits citu, kad atrodas tuvumā. Tie izstaro, absorbē un pārvirza gaismu. To
kopība un nošķirtība vienlaikus līdzinās reiva imanencei – stāvoklim, ārpus kura nekas
neeksistē, tomēr vienlaikus beigas ir neizbēgamas. Šajā gaistošajā zaglīguma sajūtā, izstāde
"Pierimt rītausmā" funkcionē kā iezemēšanās un atdzimšanas laiks. Embrioniska rašanās –
vai pirmais, ko ieraugām iznākuši cauri naktij.
Par savstarpējo atkarību galvenokārt esmu runājis, lai saprastu, kā šī “glezniecība
paplašinātajā laukā” piedāvā jaunu skatījumu uz norises vietu, tās sarežģītību un
heterogenitāti. Ekoloģiska perspektīva šeit varētu būt lietderīga, lai palīdzētu artikulēt
aktuālās idejas par notikumu un procesu savstarpējo saistību ārēju satricinājumu kontekstā:
vietas, kuras apdzīvojam, šķiet aizvien nestabilākas – gan ģeoloģiskajiem pamatiem kļūstot
aizvien ļodzīgākiem, gan atklātai karadarbībai atgriežoties ģeogrāfijās, kuras tika uzskatītas
par paliekošām.
Pretstatā izolējošam skatījumam dažādās sistēmas, uz kurām māksliniece atsaucas, vedina
apsvērt konkrēto vietu visā tās dažādībā – kā paplašināti atzari, kurus savieno vairāki
savstarpēji atkarīgi procesi. Veidojot praksi, kas sakņojas šajā laikmetīgajā domāšanā,
Severīna Heicmane-Poca attīsta tādu glezniecisko balsi, kas pievēršas domu un matērijas
uzkrāšanai transformāciju un mutāciju virknē – medija hibridizācijā zināšanu infekcijas ceļā.
Pats izstādes telpiskums kļūst par nozīmes nesēju: iedomājaties struktūru savietojumus telpā,
kas šķietami informatīvu diagrammu iezīmē kā zodiaka zīmes, un zīlēšanu kā rīku konkrētās
vietas rekonfigurācijai.
Anna Truita: “Sajūta, it kā viss būtu jau redzēts – visas iespējamās parādības; sajūta, ka esmu
dzīves iztukšota – garāmslīdošs iespaids par realitātes gaistošo dabu – it kā reālais būtu
pārstājis mani interesēt, un paklusām tā vietu manās domās būtu uzurpējis virtuālais.”
Severīna Heicmane-Poca (Séverine Heizmann Pozza, dz. 1994) ir vizuālā māksliniece un
mūziķe, kas dzīvo un strādā Ženēvā. 2018. gadā viņa ieguva bakalaura grādu mākslā Ženēvas
Mākslas un dizaina universitātē (HEAD). Viņas darbi pēdējā laikā tikuši eksponēti
personālizstādēs Milieu, Bernē (2024) un Kirchgasse, Štekbornā (2021), un grupu izstādēs,
tostarp, Forde, Ženēvā (2019).
Severīnas Heicmanes-Pocas pateicības: Paolo Badži un sadarbības partneriem.
