IZSTĀDES: Kim? Open Call 2026 laureātes Paulas Punkstiņas “Rūpju bultas” un Severīnas Heicmanes-Pocas “Pierimt rītausmā”
Paula Punkstiņa "Rūpju bultas" Izstādes norise: 14. marts – 19. aprīlis, 2026 Kuratore: Zane Onckule
Kas paliek pāri, kad noraujam visu lieko un cenšamies nonākt līdz kādam būtiskam kodolam? Vai šāds kodols vispār pastāv, vai tas saglabājas savā stabilitātē?
Izstādē “Rūpju bultas” Paula Punkstiņa pietuvojas identitātei kā robežstāvoklī esošai un ievainojamai struktūrai, kura nepārtraukti veidojas no jauna. Ekspozīcija atklājas materiālu un psiholoģisku sablīvējumu – vietā, kur “es” kā patības serde lokās, plaisā, izšķīst un no jauna ieņem aprises. Svārstoties starp ievainojamību un pretošanos, rotaļīgumu un distanci, mākslinieces darbi iezīmē to, kā subjektivitāte pielāgojas spiedienam, tomēr pilnībā neizzūd. Izstādes idejiskajā centrā ievietojies elastīgs poliuretāns jeb tā dēvētās “atmiņu putas”, kas vienlaikus kalpo kā konstrukcija un metafora ķermeniskumam un atkailinātībai. Tās absorbē spiedienu un katru triecienu, pakļaujas iedarbībai un tad lēnām atgriežas sākotnējā veidolā. Punkstiņa šo materiālu traktē kā “esences modeli”: mainīgu, bet atmiņu saglabājošu; pieredzes uzlādētu, taču neatgriezeniskai deformācijai nepakļāvīgu. Pārklāts, caurdurts vai savienots ar invazīviem elementiem – bambusa bultām, taksidermijas fragmentiem, velosipēdu detaļām, sintētiskiem matiem,– miesai līdzīgais materiāls kļūst par atseguma un pašatklāsmes vietu. Vietumis tas ietērpts medaini porainā membrānā, kas atgādina otro ādu: tā sola aizsardzību, tomēr pilnībā neaizver robežu starp iekšpusi un ārpusi.
Ekspozīcijā aplūkojamie skulpturālie objekti eksistenciāli ietonētā stāstījuma ietvaros funkcionē kā protēzes un implanti. Fragmentēti cilvēka un dzīvnieka anatomijas elementi – mati, ragi, ekstremitātes – iemieso nestabilus esības stāvokļus un sasaucas ar Jūlijas Kristevas abjekcijas jeb riebuma jēdzienu, kas izgaismo ķermenim un apziņai piemītošās svārstības starp identificēšanos un atgrūšanu. Klīniskas un industriālas atsauces – formas, kas raisa asociācijas ar operāciju galdiem vai nenosakāmiem pārvietošanās mehānismiem,– izstādē ienes vienlaikus aprēķinātas iejaukšanās un reizē kustību ierobežojošu atmosfēru. Šī sterilitāte asi kontrastē ar materiālu maigumu, ko tās caururbj, balsta vai ieskauj. Uzburtā spriedze atbalsojas arī autores izpētes un studijas darbā izmantotajos žestos – rakstiskajās notācijās kā alternatīvās domu izpausmēs:… kā izvairīties no lodes, tomēr turpināt nest sevī ievainojumu… Stirnas tēls izstādē caurvijas kā kolektīvas semantikas piesātināts simbols, kas iemieso nevainību, naivumu, jaunību un piederību. Dekonstruējot šo “Bembija” tēlu, Punkstiņa apšauba pastāvības ilūziju un pēta sliekšņus starp dzīvību un nāvi, klātbūtni un izdzēšanu. Aiziešana šeit nav beigas, bet pārtapšana kļūst par pārdali, nevis iznīcību. Pārdomas atmiņas laukā paplašina no personīgajiem arhīviem un atrastiem attēliem veidoti fotogrāfiski kolāžu darbi. Tie iemieso meklējumus un izkropļojumu, uzdodot jautājumu: vai sašķeltas un nevēlamas atmiņas spēj sašķobīt esību? Individuācija sākas ar (ie)griezumu, laika gaitā uzaugušais pašpalīdzības slānis piesātināts ar apspiestiem afektiem un apslāpētu pieredzi. Lai arī pašcieņas un pašnaratīva dzinulis cenšas to pārrakstīt, pieredzes nospieduma pēdas saglabājas, tālāk marķējot identitātes kontūras. Heidegeriskā izpratnē “esība-pasaulē” nav atdalāma no tapšanas; eksistence ir iesaiste, nevis sastingums. Punkstiņas prakse mājo šajā spriedzē starp sairumu un rekonstrukciju, izceļot ievainojamību, savstarpēju atkarību un nemierpilnu tuvumu objektam-subjektam.
Sākotnēji iecerēta kā atvērts eksperiments, izstāde uzrāda pavērsienu mākslinieces materiālajā un konceptuālajā pieejā. Atkāpjoties no iepriekš izmantotajām alumīnija plāksnēm un UV drukas, Punkstiņa pievēršas procesiem, kuros ideja tieši pārtop materiālā: apdedzinātas malas, perforācijas, kausēti pārklājumi. Tulkojums kļūst par centrālu kategoriju: starp valodu un vielu, pieredzi un formu, plīsumu un rezonansi. Simptomātiski mākslinieces jaunībai, “Rūpju bultu” centrālo asi definē refleksijas par patības fluiditāti, tās noturīguma un nenoturīguma svārstībām, par izvēlēm un personiski piedzīvotu šķiršanos, kā arī par zaudējuma un sevis pārdefinēšanas pieredzēm. Cik reižu “es” jāievaino, pirms pielāgošanās nervs tiks uztrenēts un kādas nogulsnes to caurvīs, tam atgriežoties šķietami “sākotnējā” formā?
Paula Punkstiņa ir “Kim? Open Call 2026” laureāte.
Paula Punkstiņa (dz. 2001) ir latviešu vizuālā māksliniece. Viņa ir absolvējusi fotogrāfijas studijas Hāgas Karaliskajā Mākslas akadēmijā un šobrīd studē maģistrantūrā Piet Zwart institūtā, Roterdamā. Savos darbos Paula akcentē identitātes izpēti, trauslumu un izzušanas pārejas. Apvienojot filozofiju ar vizuālām metaforām, viņas mākslinieciskā prakse pievēršas konceptu pārvēršanai materiālā formā. Nesenie projekti ietver personālizstādi DOM Gallery, Rīgā (2024), kā arī gaidāmu duo izstādi kopā ar Sāru Frankkolu (Sara Francola) Art Au Centre, Ljēžā (2026). Grupu izstādes: Kim? Black Market (2024, 2025), Where Are You Currently? galerijā Paradise, Hāgā (2025), RESTART galerijā Prospektas, Viļņā (2024), kā arī Limburgas biennālē Marres House for Contemporary Culture, Māstrihtā (2024).
Paulas Punkstiņas pateicības: ģimenei, Sārai Frankolai, Timam Rosam, Aīdai Valdesai Gomezai.
_____
Severīna Heicmane-Poca "Pierimt rītausmā" Izstādes norise: 14. marts – 19. aprīlis, 2026 Kurators: Paolo Badži
Telpā izvietotas desmit kolonnas. Vertikāli monolīti, veidoti no emaljētām keramikas flīzēm, tie raisa neveiklības sajūtu, jo vienlaikus kalpo kā mainīgu, organisku glezniecības procesu krātuves un saglabā totēmisku, minimālismā kodētu konkrētību – kā Džona Makkrekena pulētie torņi, kas pēc erozijas atgriezušies virszemē. Tomēr, iespējams, tie ir tuvāki Annas Truitas kastēm, ja ņem vērā, kā to formālā stingrība un falliskā vertikalitāte paradoksālā kārtā rada visorganiskāko iespaidu.
Severīnas Heicmanes-Pocas prakse balstās uz vairākām savstarpēji saistītām sistēmām: permakultūru, ekoloģiju un zīlēšanu. Tās veido dinamiskas struktūras ar specifisku pārneses loģiku – kā pārklājošies, savstarpēji saistītu zonu atzari, izteikti vietai piesaistītā glezniecībā. Keramikas neparedzamība un atvērtība, tās rezultātam atklājoties vien cepļa termoķīmisko procesu gaitā – glezniecība tumsā – atsaucas uz šīm dinamiskajām ekosistēmām, iezīmējot savu citvietību, autonomu plūsmu un apmaiņu telpu. Apdedzināšanas brīdī cieši noslēgts, pats ceplis atgādina sava veida reaktoru, saturot starojumu, kas iedarbojas uz materiālu: reizēm korozīvas reakcijas ietekmē virsmas oksidējas vai transfomējas vēl vairāk – pārstiklojoties. To krāsas pastiprina kontaminācijas naratīvu: izmeklēti izbalējusī gupiju zilā palete, dubļaini brūnie, šartrēza intensīvi dzeltenie un nemierīgie akvamarīna zaļie kontrastē ar dzēlīgi oranžo un sarkano mirdzumu, ko rada kadmija toksiskums. Krāsas savu toni šķiet ieguvušas ārēju procesu rezultātā. Iedomājaties redukciju, kas radījusi metālisku melnumu, šķietami no iekšienes izgaismotu, it kā savu dziļumu tas būtu guvis no kādas noslēpumainas varas. Gluži kā Rīgas Melnais Balzams nav tas pats, kas Picon, arī divi melnie toņi var izrādīties atšķirīgi. Šīs nobīdes piešķir darbiem ārējības sajūtu, kas Kim? telpā tiek vēl vairāk pastiprināta, tiem atklājoties gan individuāli, gan grupā un dīvainā kārtā atkārtojot pašas telpas pilastrus, šīs struktūras šķiet atsvešinātas, nošķirtas no pasaules. Šo nošķīrību vēl vairāk pastiprina darbu organiskums un izvērsums uz āru, kas tos nošķir no modernisma tēlniecības. Ievērojiet, kā tie atspoguļo cits citu, kad atrodas tuvumā. Tie izstaro, absorbē un pārvirza gaismu. To kopība un nošķirtība vienlaikus līdzinās reiva imanencei – stāvoklim, ārpus kura nekas neeksistē, tomēr vienlaikus beigas ir neizbēgamas. Šajā gaistošajā zaglīguma sajūtā, izstāde "Pierimt rītausmā" funkcionē kā iezemēšanās un atdzimšanas laiks. Embrioniska rašanās – vai pirmais, ko ieraugām iznākuši cauri naktij. Par savstarpējo atkarību galvenokārt esmu runājis, lai saprastu, kā šī “glezniecība paplašinātajā laukā” piedāvā jaunu skatījumu uz norises vietu, tās sarežģītību un heterogenitāti. Ekoloģiska perspektīva šeit varētu būt lietderīga, lai palīdzētu artikulēt aktuālās idejas par notikumu un procesu savstarpējo saistību ārēju satricinājumu kontekstā: vietas, kuras apdzīvojam, šķiet aizvien nestabilākas – gan ģeoloģiskajiem pamatiem kļūstot aizvien ļodzīgākiem, gan atklātai karadarbībai atgriežoties ģeogrāfijās, kuras tika uzskatītas par paliekošām. Pretstatā izolējošam skatījumam dažādās sistēmas, uz kurām māksliniece atsaucas, vedina apsvērt konkrēto vietu visā tās dažādībā – kā paplašināti atzari, kurus savieno vairāki savstarpēji atkarīgi procesi. Veidojot praksi, kas sakņojas šajā laikmetīgajā domāšanā, Severīna Heicmane-Poca attīsta tādu glezniecisko balsi, kas pievēršas domu un matērijas uzkrāšanai transformāciju un mutāciju virknē – medija hibridizācijā zināšanu infekcijas ceļā. Pats izstādes telpiskums kļūst par nozīmes nesēju: iedomājaties struktūru savietojumus telpā, kas šķietami informatīvu diagrammu iezīmē kā zodiaka zīmes, un zīlēšanu kā rīku konkrētās vietas rekonfigurācijai.
Anna Truita: “Sajūta, it kā viss būtu jau redzēts – visas iespējamās parādības; sajūta, ka esmu dzīves iztukšota – garāmslīdošs iespaids par realitātes gaistošo dabu – it kā reālais būtu pārstājis mani interesēt, un paklusām tā vietu manās domās būtu uzurpējis virtuālais.”
Severīna Heicmane-Poca (Séverine Heizmann Pozza, dz. 1994) ir vizuālā māksliniece un mūziķe, kas dzīvo un strādā Ženēvā. 2018. gadā viņa ieguva bakalaura grādu mākslā Ženēvas Mākslas un dizaina universitātē (HEAD). Viņas darbi pēdējā laikā tikuši eksponēti personālizstādēs Milieu, Bernē (2024) un Kirchgasse, Štekbornā (2021), un grupu izstādēs, tostarp, Forde, Ženēvā (2019).
Severīnas Heicmanes-Pocas pateicības: Paolo Badži un sadarbības partneriem.
