Alas, klintis un iežu atsegumi ir nozīmīga Latvijas dabas mantojuma daļa. Ilgstošā ūdens, vēja un temperatūras svārstību ietekmē tajos radušās pazemes ejas, nišas, arkas un smilšakmens sienas. Šīs vietas piesaista ar neparastām formām, dažādām iežu nokrāsām, seniem gravējumiem un nostāstiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām.
Latvijā devona smilšakmens atsegumi īpaši izteiksmīgi redzami Gaujas, Salacas un Amatas ielejās, gravās un stāvās mežu nogāzēs. Tekošais ūdens gadu tūkstošiem tajos veidojis plaisas, iedobes, pārkares un pazemes ejas, savukārt vējš, nokrišņi un temperatūras svārstības joprojām maina to aprises. Atsegtajās sienās redzamās krāsu joslas un nogulumu raksti liecina par senām straumēm un smilšu uzkrāšanos pirms vairākiem simtiem miljonu gadu. Katras vietas veidolu nosaka iežu uzbūve, reljefs un apkārtējās vides ietekme.
Dosimies nelielā ceļojumā iepazīt Vidzemes ievērojamākos ģeoloģiskos dabas pieminekļus – no Gaujas senlejas alām un smilšakmens kraujām līdz jūras viļņu veidotajām klintīm piekrastē. Aiziet, tas būs iespaidīgi!
Vidzemes noslēpumainās alas
Vidzemes pazemes pasaules noslēpumus vislabāk ir iepazīt Gaujas Nacionālajā parkā, kura senlejas nogāzes ūdens spēks gadu tūkstošiem pārveidojis nišās, iedobēs un grotās. Ievērojamākā no tām ir Gūtmaņala pie Turaidas – 18,8 metrus gara, 12 metrus plata un līdz 10 metriem augsta, tā pēc tilpuma atzīta par lielāko Baltijā. Dzeltenīgi rūsganajā Gaujas svītas slānī dobumu sākotnēji izskaloja upes straume, bet vēlāk darbu turpināja no tā izplūstošais pazemes ūdens. Vietas vēsturi glabā gravējumi, no kuriem senākie saglabājušies kopš 17. gadsimta. Baronu un muižkungu vārdus, ģerboņus un gadskaitļus par samaksu iegrebuši meistari, kuri turīgus ceļotājus sagaidīja ar kāpnēm, trafaretiem un darbarīkiem. Ar šo vietu cieši saistīts arī Turaidas Rozes nostāsts, savukārt netālo Viktora alu, kā vēsta leģenda, savai līgavai izcirtis Viktors Heils. Trauslā ieža dēļ senie ieraksti aplūkojami, tos neaizskarot, bet no grotas joprojām plūstošais ūdens lēnām turpina to pārveidot.
Gaujas senlejas Vējupītes gravā, augstu virs upītes līmeņa, paslēpusies Pētera ala. Tā atgādina šauru, 6,3 metrus garu un līdz 6,4 metriem augstu plaisu sarkanīgā ieža sienā. Līdz ieejai ved kāpnes un platforma ar margām. Alas nosaukumu skaidro vairāki zviedru laiku nostāsti. Pazīstamākais vēsta par zemnieku Pēteri, kurš kara laikā slēpies alā un pārtikas trūkuma dēļ devies uz Siguldas mācītājmuižu lūgt maizi. Saņēmis atteikumu, viņš paķēris tikko izceptu klaipu un aizbēdzis no vajātājiem. Ziemā te mēdz uzturēties sikspārņi, tāpēc apmeklējuma laikā nepieciešams ievērot klusumu un alas sienas neaizskart.
Piķenes kraujas iespaidīgāko daļu veido Velnalas klintis – 250 metrus gara un līdz 15 metriem augsta siena Gaujas labajā krastā. Astoņus metrus virs upes līmeņa tajā atveras Velnala, ko pirms vairāk nekā desmit tūkstošiem gadu izskaloja Gaujas sānu erozija un vēlāk izzudis pazemes avots. Alas dziļums sasniedz 35 metrus, bet tās griestos redzami seši caurumi, ko tautā dēvē par velna skursteņiem. Senā pagāniskā kulta vieta rakstītajos avotos pirmoreiz pieminēta 1857. gadā, kad žurnālā “Das Inland” tā nosaukta par “Taufelshöle” jeb latviski – “Velna alu”. Līdz 1980. gadam pie ieejas gar kraujas malu veda šaura taka, kāpnes un virs Gaujas izbūvēta platforma, bet mūsdienās alu iespējams aplūkot tikai no pretējā krasta.
Pēdējā pietura ceļojumā uz alām ir Lielā Ellīte Liepā pie Cēsīm, ko pazīst arī kā Velna cepli. Šeit skatāms Latvijā vienīgais dabiski veidojies smilšakmens arku komplekss – alas eju kopgarums sasniedz 23 metrus, bet tās priekšā trīs arkas savienojas neparastā arkādē. No pazemes izplūstošais avots gadu tūkstošiem turpinājis pārveidot trauslo iezi, veidojot ejas, nišas un savdabīgus balstus. Ellītes pirmsākumi meklējami leduslaikmeta noslēgumā, un tās vecums tiek lēsts ap 6,5–7 tūkstošiem gadu. Ala kopā ar avotu savulaik kalpojusi par svētvietu, bet pirmās rakstītās ziņas par šo vietu atrodamas jau 1791. gada kartē, kur tā atzīmēta ar nosaukumu “Grotte Welnuzeppel”, kas latviski nozīmē “Velna cepļa grota”.
Vidzemes iespaidīgākās smilšakmens klintis
Upju ielejās un jūras stāvkrastos atsegtie smilšakmens slāņi veido izteiksmīgas kraujas, kas kļuvušas par vienu no raksturīgākajām Vidzemes dabas zīmēm. Iespaidīgus dabas skatus var vērot pie Cēsīm, kur Gaujas krastā slejas Ērģeļu jeb Ērgļu klintis. To centrālajā daļā 300 metru garumā stiepjas viena no Latvijas lielākajām vienlaidus smilšakmens sienām, kuras augstums vietām sasniedz ap 20 metriem. Ieža virsmā redzamas nišas un nelielas alas, bet pakājē izplūst avoti. No augšmalas paveras plaša Gaujas senlejas ainava, un lejā upe met izteiktu loku gar gaišo atsegumu. Nogruvumi pakāpeniski pārveido kraujas reljefu, tādēļ laika gaitā tajā parādās jaunas formas. Dabas pieminekļa kompleksā ietilpst arī netālās Ramātu klintis, kas vecupes krastā izceļas ar erozijas veidotām virsmām, nišām un vairākām nelielām alām.
Amatas krastā, mežu un pļavu ielokā, paceļas Zvārtes iezis – viens no pazīstamākajiem sārtā devona smilšakmens veidojumiem Latvijā. Tā veidolu nosaka divas izteiktas daļas – puslokā izliekta, līdz 44 metriem augsta nobrukuma krauja un upes apskalots izcilnis, kura augstums sasniedz 19 metrus. Kopējais kraujas garums ir aptuveni 200 metru. Iezi iespējams aplūkot no krasta un augšpuses, kurp ved kāpnes, bet tālāk gar Amatas labo krastu turpinās dabas takas posms līdz Veclauču tiltam. Zvārtes iezis vairākkārt iemūžināts arī Latvijas kino – te uzņemtas ainas spēlfilmām “Salna pavasarī”, “Latviešu strēlnieka stāsts” un “Agrā rūsa”.
Mežainajā Gaujas kreisā pamatkrasta nogāzē, vairākus simtus metru no upes, izvietojies vairāk nekā kilometru garais Līču–Laņģu klinšu komplekss. Tā augstākie posmi ir 20–25 metrus augsti, taču no Gaujas tie nav saskatāmi. Piekājē plūst ap 20 avotiem, kuru darbība veicinājusi septiņu alu un vairāku nišu rašanos. Ievērojamākā ir Lielā Laņģu ala ar vairāk nekā 48 metrus garu eju sistēmu. Ziemeļu daļā kādas agrākas alas priekšdaļas nobrukums radījis šauru aizu ar aptuveni astoņus metrus augstām sienām. Apkārtni aptver deviņus kilometrus gara lokveida taka, kas sākas pie Lielās Ellītes un turpinās gar Lodes karjeru.
Ķūķu klintis ietilpst aizsargājamajā Ķūķu, Edernieku un Leimaņu iežu kompleksā. Ķūķu ieža atsegtā josla turpinās aptuveni 570 metru garumā, tās redzamā siena ir līdz 15 metriem augsta, savukārt visa Gaujas labā pamatkrasta krauja vietām sasniedz 43 metrus. Lejasdaļā izskalota līdz 22 metriem garā Ķūķu Lielā ala un Nepieejamā ala, kā arī atsevišķas iedobes. Gar kraujas malu upe plūst pār laukakmeņu sakopojumu, radot Ķūķu krāces. Ģeoloģiskajā griezumā redzami arī Lodes svītas mālainie nogulumi.
Neparastie iežu veidojumi un ūdens radītās formas
Vidzemē ir pasakaini skaisti dabas radīti veidojumi, kas izceļas ar neparastu sastāvu, krāsu, erozijas formām, alām vai atšķirīgu veidošanās procesu. Gaujas labajā krastā pie Vaidavas skatāms Sietiņiezis – trīs baltā kvarca smilšakmens atsegumu kopums, kas aptuveni 400 metru garumā sasniedz līdz 15 metru augstumu un tiek uzskatīts par lielāko šādas nokrāsas atsegumu Baltijā. Nosaukumu saista ar savvaļas bišu veidotajām aliņām, kas virsmu padarījušas līdzīgu sietam, kā arī ar tuvējām Sietiņu mājām. Lokveida taka ļauj aplūkot iedobes, plaisas, nelielus dobumus un erozijas saposmotu reljefu. Dienviddaļā skatāma caurejošā Sietiņieža Velnala un Velna papēdis, kas ir 15 metrus augsts, plaisu norobežots izcilnis ar platformveida virsotni.
Vidzemes piekrastē atrodas Veczemju klintis, kas veido 710 metrus garu atsegumu joslu Rīgas līča austrumu stāvkrastā. Dienvidu daļā 170 metru garumā saglabājusies vienlaidu siena, ziemeļu pusē biežāk parādās māla un aleirolīta slāņi. Viļņi izgrauzuši dažāda izmēra nišas un seklas alas, tāpēc krasta aprises pēc vētrām mainās. Jūras, laukakmeņu un sarkanīgo iežu savienojums šeit veido Latvijas upju ielejām neraksturīgu vidi. Pie klintīm uzņemtas ainas daudzsēriju filmai “Ilgais ceļš kāpās” un filmai “Vecā jūrnieka ligzda”.
Stāstu par Vidzemes dabas relikvijām noslēgsim Salacas senlejā, dodoties pa Dauģēnu dabas taku. Desmit kilometrus garais maršruts vienā virzienā ved gar sarkanīgiem iežu atsegumiem, palieņu pļavām un upes straujteču posmiem. Tā izteiksmīgākā pietura ir Dauģēnu klintis ar divām garākajām dabiskajām alām Latvijā – Dauģēnu Lielo jeb Lielo X alu un Dauģēnu Mazo jeb Mazo X alu. To sazaroto eju kopgarums ir attiecīgi 346 un 159 metri. No abām alām izplūst avoti, savukārt klinšu joslu iespējams ērti aplūkot no labiekārtotas platformas.
Ja Vidzemes piedzīvojums tevi ir iedvesmojis iepazīt līdzīgas dabas ainavas arī citviet Latvijā, izveido sev piemērotu ceļojumu, izmantojot mūsu portāla maršruta plānotāju. Apmeklē Latviju jau pavisam drīz – tevi gaida daudz interesanta!
